Marta mēneša priekšmets muzejā – Sibīrijas dziesmu klades

20.03.2019.

Šogad 25. martā aprit 70 gadi no tās dienas, kad vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju tika sadzīti lopu vagonos un ilgā, mokošā ceļā pa dzelzceļa sliedēm izsūtīti uz attāliem Sibīrijas nostūriem – Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem. No Preiļu rajona deportēja 1035 cilvēkus.

Gatavojoties šī traģiskā notikuma 70. gadadienai, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā uzņemti vairāki jauni, ar 1949. gada 25. martā izsūtīto cilvēku piemiņu saistīti priekšmeti, kas atspoguļo tā laika ikdienas dzīvi Sibīrijā. Īpaši interesantas ir divas 1950. gados rokrakstā sarakstītas dziesmu klades, kas piederēja 1949. gada 25. martā no Preiļu pagasta uz Sibīriju izsūtītām māsām.

Kozuļu ģimenes sāpju ceļš

Šī gada martā Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” vadītāja Natālija Rubine dāvināja muzejam sava tēva māsu – Monikas Balodes (1930.–2005.) un Genovefas Viļumas (1932.–2017.) – izsūtījuma laikā 1950. gadu vidū Omskas apgabala Isiļkulā un Tambovkā sarakstītās dziesmu klades.

Genovefa Viļuma (dz. Kozule)

Monika un Genovefa Kozules auga saskanīgā daudzbērnu ģimenē Preiļu pagasta Punduriņos. Līdzīgi kā daudzus Latvijā, arī Kozuļu ģimeni sāpīgi skāra Otrais pasaules karš un abi okupācijas režīmi. Brālis Broņislavs Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts Latviešu SS leģionā, bet pēc padomju okupācijas režīma atjaunošanas viņš un vecākā māsa Anna iesaistījās nacionālās pretošanās kustībā. Broņislavs gāja bojā, savukārt Anna tika apcietināta.

1949. gada 25. marta rītā daudzas Latvijas zemnieku sētas palika tukšas, bērnus un jauniešus izrāva no skolas sola, vēl kādu aizveda no darbavietas. Izsūtīta tika arī Kozuļu ģimene – māsas Monika un Genofeva un brāļi Antons un Juris. Māte Helēna tajā laikā jau atradās apcietinājumā – sākumā Rīgā, vēlāk – Omskas apgabala Krasnojarskas novadā, kur mira 1953. gadā un tika apbedīta neiezīmētā kapā.

Genovefa izsūtīšanas laikā mācījās Daugavpils pedagoģiskajā skolā, tāpēc garajā ceļā devās atsevišķi no pārējās ģimenes un nonāca Tambovkas sovhozā, un tikai pēc Staļina nāves viņai radās iespēja piebiedroties saviem brāļiem un māsai Isiļkulā. Atgriezties dzimtenē Kozuļu ģimene varēja 1950. gadu beigās – 1960. gadu sākumā.

 

Laikmeta liecība – dziesmu klade

Dziesmu klades ir viens no atmiņu albumu veidiem un tās bija raksturīgas 20. gadsimtā – ierakstus tajās veica ne tikai klades īpašnieks, bet arī viņa draugi, skolasbiedri, radi un citi tuvi cilvēki, parasti atmiņai pievienojot arī kādu īsāku vai garāku novēlējumu. Dziesmu klades kalpoja piemiņai, no tām dziedāja,

Dziesmu klades un Sibīrijas labība. PVLMM krājums
Kā stāsta Natālija Rubine, pēc atgriešanās no Sibīrijas Monika Balode 1960. gados vēlreiz apmeklēja izsūtījuma vietas, lai uzmeklētu mātes kapu. To atrast diemžēl neizdevās, taču no izsūtījuma vietas Isiļkulas rajonā viņa pārveda mājās labības saišķīti, kas tagad glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Graudi ir sen izbiruši, palikušas vien tukšas vārpas.

pantiņi tika pārrakstīti apsveikumu kartītēs vai nodoti tālāk, ierakstot citās dziesmu v ai atmiņu kladēs. Reizēm tās tika ilustrētas ar zīmējumiem vai no grāmatām un žurnāliem izgrieztiem attēliem. Šāda tradīcija saglabāja savu popularitāti līdz pat pagājušā gadsimta beigām, kad virsroku ņēma digitālā komunikācija.

Muzeja rīcībā nodotās klades ir īpašas ar to, ka rakstītas izsūtījuma laikā no 1953. līdz 1956. gadam. Tajās apkopotas Sibīrijā dziedātās dziesmas, dzejoļi un novēlējumi gan latviešu, gan krievu valodā. Tā kā dziesmas bieži tika pierakstītas no atmiņas vai pārrakstot no citām kladēm, tajās redzamas atkāpes no sākotnējā teksta, iespējams, arī apzināti veikti pārveidojumi.

Dziesmu klades ir ļoti vērtīgs materiāls tālākai izsūtījuma ikdienas dzīves un tradīciju izpētei, jo tās liecina ne vien par dziedāšanas tradīcijām, bet arī ļauj  ielūkoties cilvēku savstarpējās attiecības gan starp izsūtītajiem latviešiem, gan arī ar vietējiem iedzīvotājiem.

Dziedāšanas tradīcijas izsūtījumā

Ikdienas dzīve ritēja savu gaitu arī izsūtījumā. Un, lai gan izsūtījuma laiks Sibīrijā bija skarbs, esot svešumā un cīnoties par izdzīvošanu, cilvēkiem izdevās saglabāt savu kultūru, valodu un tradīcijas. Izsūtītie kopā svinēja svētkus, dziedāja latviešu dziesmas. Jaunieši iemīlējās, dibināja ģimenes, dzima bērni.

Lai gan vietējie iedzīvotāji sākotnēji sagaidīja izsūtītos kā “bandītus no Pribaltikas”, ar laiku arī ar viņiem izveidojās vairāk vai mazāk draudzīgas attiecības. Tam apliecinājums ir rodams arī šo dziesmu klažu lappusēs, kurās sirsnīgus ierakstus Geņai un Moņai veikušas arī vietējās meitenes. No šīm kladēm tika dziedātas arī dziesmas krievu valodā.

Genovefas Viļumas atmiņas par dziedāšanas tradīcijām izsūtījumā un viņas iedziedātas dziesmas latviešu un krievu valodā 2014. gadā tika iemūžinātas videoierakstā, kas glabājas Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā un kura fragmenti iekļauti Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” dokumentālajā filmā “Rozes zem sniega”. 

Pāršķirstot Sibīrijas dziesmu klades

Dziesmu kladēs tika rakstītas dziesmas vai dzejoļi, kas pašam rakstītājam šķita svarīgi vai sirdij tuvi. Pēc veiktajiem ierakstiem var spriest arī par tajā laikā populāro – tāda, piemēram, ir dziesma “Не забывай” no 1954. gadā uzņemtās padomju kinofilmas “Испытание верности”. Daļa no pierakstītajām dziesmām tiek labprāt dziedātas arī mūsdienās – “Staburadze”, “Zilie ceriņi” u.c. Taču jāņem vērā, ka šīs dziesmu grāmatas ir rakstītas izsūtījumā – vien aptuveni 5 gadus pēc Latvijas pamešanas, tāpēc tajās spilgti atainojas trimdinieka ilgas pēc dzimtenes un arī sentimentālā mīlas lirika iegūst citu, daudz asāku skanējumu. Lai gan ierakstu veicēji nebija šo dzejas rindu autori, caur dzejoļiem tiek paustas viņiem tuvas un pazīstamas izjūtas:

Par dzimteni dziesma man sērīgi skan
Par Latviju dzīvot kur vēlēts nav man
Es svešumā klīstu ar ilgošanos
Kad dzimtenes sauli Dievs ieraudzīt dos.*
/No M. Balodes dziesmu grāmatas/

Monikas Balodes dziesmu grāmatā atrodami arī Kārļa Skalbes 1941. gadā pēc pirmā padomju represiju viļņa publicētie dzejoļi “Mocekļi” un “Aizvestajam” un padomju laikā aizliegtā latviešu autora Edvarta Virzas pravietiskais 1939. gadā uzrakstītais dzejolis “Baiga vasara”. Iespējams, tā bija jaunības pārdrošība, kas ļāva šīs dzejas rindas glabāt dziesmu kladē, ko pēc tam ierakstu veikšanai deva arī citiem cilvēkiem rokās…

Dziesmu klades tika veidotas kā atmiņu grāmatas, un vairums ierakstu ir no kāda konkrēta cilvēka. Tāpēc liela daļa dzejoļu un dziesmu tematiski ir saistīta ar atmiņu uzturēšanu – ne tikai par ieraksta veicēju, bet pamatā tomēr par zaudēto dzimteni, mīlestību, jaunību un bērnību. Un, lai gan atmiņas par neaizsniedzamo mēdz sāpināt, tās arī stiprina un dod cerību. Savukārt bērnības dienu atmiņas par dzimto māju, vispārējā nedrošības situācijā un atrautībā no dzimtenes kļūst par drošu patvēruma vietu.

Latvieši izsūtījumā lielu nozīmi piešķīra latvietības un savas kultūras vērtību, tostarp darba tikuma, saglabāšanai, to apliecina arī Monikas un Genovefas klades. Atrauti no Latvijas, neziņā par to, kad un vai būs iespēja atgriezties, ierakstu veicēju caur dzejas rindām pauda stingru pārliecību – savu Dzimteni un tautu aizmirst nav pieļaujams!

Var aizmirsties mīla
Var aizmirsties viss.
Tik neaizmirsti vienu
Ka esi “Latviete”!
/No G. Viļumas dziesmu grāmatas/

Kopējā dziesmu grāmatās latviešu valodā ierakstīto dzejas rindu noskaņa tomēr ir skumja, sastopamas vien pāris jautras un nebēdnīgas dziesmiņas. Taču neskatoties uz to, cauri ierakstiem izvijas spīts un nepadošanās motīvs – ir jāizdzīvo, nedrīkst zaudēt cerību un ļaut sevi saliekt! Visspilgtāk šie nepadošanās motīvi parādās tieši novēlējumos dziesmu klades īpašniecēm un īsos aforismos. Tāds, piemēram, ir Jāņa Raiņa dzejoļa “Lauztās priedes” fragments “Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt; Mēs sasniegsim tāles, kur saule aust” vai pārveidota Aspazijas dzejoļa “Trīs mācības” rindiņa “Lūzti, ja lūzti, bet nebūs Tev liekties!”. Zinot vēstures gaitu un PSRS galu, pravietiskas ir izrādījušās tiem laikiem pārdrošas ticības pilnās rindas no Monikas Balodes dziesmu grāmatas:

Reiz važas kritīs mūri grūs
Reiz drūmās vaidu dienas beigsies
Un brīvība mums apsveikt steigsies
Un brīvi mūsu brāļi būs.

Sibīrijas dziesmas filmā “Rozes zem sniega”

No Latgales izsūtīto cilvēku atmiņas par izsūtījuma laiku un ikdienas dzīvi Sibīrijā, lielu uzmanību pievēršot arī dziedāšanas tradīcijām, atspoguļotas Preiļu novada represēto biedrības “Likteņa ceļš” dokumentālajā filmā “Rozes zem sniega”. Viena no filmas varonēm ir arī Genovefa Viļuma, kas atceras dzīvi izsūtījumā, kultūras vides veidošanu svešumā, kā arī skanīgi dzied no savas Sibīrijas laika dziesmu klades.

Filmas idejas autore ir Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša, režisors Jānis Zarāns. Tā tapusi četru gadu garumā no 2014. līdz 2018. gadam ar Dienvidlatgales NVO atbalsta centra, Preiļu novada domes, biedrības “Latvijas politiski represēto apvienība” un Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja atbalstu.

Vairāku filmas varoņu, tostarp Genovefas Viļumas, diemžēl jau nav mūsu vidū. Taču filmā ne tikai ir iemūžināts viņu stāsts, tā arī spilgtā veidā apliecina mūsu tautas spēju saglabāt cilvēcību, savu valodu un kultūras vērtības pat vissmagākajos apstākļos tālu svešumā. Tāpēc šo cilvēku pieredze var kalpot par iedvesmas avotu gan mums, gan nākamajām paaudzēm, jo arī no tumšākajām vēstures lappusēm var gūt ko vērtīgu nākotnei, ja vien to atceramies un neļaujam aizmirst.

*Šeit un citviet rakstā saglabāta dziesmu kladēs izmantotā interpunkcija un rakstība.

Informāciju sagatavoja:
Ilona Vilcāne
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
speciāliste vēstures jautājumos

Latvijas Radio sižets “Preiļu muzejā skatāmas unikālas Sibīrijā tapušas dziesmu klades”

Pēdējās izmaiņas: 17.05.2019.