Vērīgākie, iespējams, ir pamanījuši jauno ierakstu kalendārā – “27. aprīlis – Latgales kongresa diena” un par spīti 1917. gada 26.-27.aprīļa nozīmīgumam Latvijas valsts vēsturē, šo dienu notikumus, domājams, zinām visnotaļ vāji un virspusēji. Lai arī simtgades svinības centās izgaismot Latgales kongresa notikumu, tas joprojām palika svinību kulminācijas punkta – 2018. gada 18. novembra ēnā.
Bez šaubām pozitīvs notikums ir 27. aprīļa ierakstīšana Latvijas svinamo dienu sarakstā, kas cerams, šīs dienas notikumus darīs zināmus krietni plašākam iedzīvotāju lokam, kad “pārmaiņu vējiem pūšot” Rēzeknē pulcējās Vitebskas guberņas latviešu/latgaliešu novadu pārstāvji, lai lemtu par apvienošanos ar Baltijas guberņas latviešu novadiem. Apgalvojot, ka Latgales kongress un tā organizatori joprojām ir nezināmi lielākai Latvijas iedzīvotāju daļai, pretstatā valstiskā statusa deklarēšanas faktam 1918. gada 18. novembrī, par piemēru varu minēt savu dzīves pieredzi, kad pirmo reizi par Latgales kongresa notikumu uzzināju vien vēstures studiju laikā. Nedomāju, ka ne vēstures entuziastu vidū šī statistika ir krietni labāka.
2017. gada aprīlī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs jau rakstīja par Latgales kongresu, toreiz īpašu uzmanību vēršot tiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, kuru fonā latgalieši izdarīja savu vēsturisko izvēli. Šoreiz iepazīsim Latgales inteliģenta, sabiedriskā darbinieka, patriota, priestera, bet vēlāk arī prelāta – Jāņa Velkmes personību, bet caur viņa atmiņām ķersim izjūtu mirkļus par kongresa notikumiem Rēzeknē.
Kas ir Jānis Velkme?
Te nu lasītājam būtu nepieciešama konspektīva izziņa par šī cilvēka dzīves gājumu, apzinoties, ka ļoti daudziem šī Latgales atmodas darbinieka vārds nebūs pazīstams. Jānis Velkme ir izcils Latgales inteliģences piemērs – garīdznieks, sabiedriskais darbinieks un savas zemes patriots. Rūpēs par savu draudžu un visu Latgales zemnieku materiālā stāvokļa uzlabošanos, līdzās garīdznieka darbam pašizglītojās zemkopības jautājumos, savu draudžu ļaudis mācot jaunām un modernām saimniekošanas metodēm, bet 1908. gadā dibināja pirmo Latgales Lauksaimnieku biedrību. 1917. gadā, Latgales kongresa laikā, līdzīgi kā citi Latgales inteliģences pārstāvji, garīdznieki – Francis Trasuns, Jezups Rancāns, Kazimirs Skrinda un Pīters Apšinīks, veidoja “garīdznieku piecinieku”, kas aktīvi iestājās par atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar citiem latviešu apdzīvotajiem novadiem, nu jau brūkošajā Krievijas impērijā. Savu pacifistisko, nacionālo uzskatu un anti-komunistiskās pārliecības dēļ, nebija ieredzēts no Padomju varas puses, tāpēc 1944. gada oktobrī pameta Latvijas teritoriju, dodoties bēgļu gaidās uz Vāciju, bet vēlāk uz ASV, kur savukārt nodarbojās ar trimdā devušos latviešu organizāciju un apzināšanu.
Jānis Velkme dzimis 1876. gadā Rudzātu pagasta, Soltupē, bija vecākais dēls salīdzinoši turīgā, Latgales zemnieku Augusta un Dārtas Velkmju ģimenē. Vecāki augsti vērtēja izglītības nozīmi, tāpēc pēc gramatikas pamatu apgūšanas J.Velkme tika nosūtīts mācīties uz Rīgu, vecākiem baidoties, ka tuvējā Daugavpils skolā viņu bērns tiks pārkrievots – sūrā dzīves realitāte Latgales zemniekam, latīņu drukas aizlieguma laikā (1865-1904). Augot ļoti dievbijīgā ģimenē Jānis Velkme jau mācību laikā Rīgā bija izvēlējies savu tālāko dzīves ceļu – kalpot Dievam kļūstot par garīdznieku. 1902. gadā Pēterburgā pabeidzis garīgo semināru, J.Velkme pirmās darba prasmes vikāra jeb palīgmācītāja amatā apguva turpat Pēterpilī un Rīgā, līdz visbeidzot 1903. gadā tika norīkots uz Preiļiem – kļūstot par pirmo latviešu katoļu priesteri lielajai Preiļu draudzei. Saviem darba pienākumiem vēršoties ar lielu atbildību un aizrautību.
Pēc salīdzinoši īsiem darba gadiem Ludzas, Kalupes un Dagdas draudzēs, J.Velkme, 1912. gadā tika aicināts pārcelties uz darbu Pēterpilī. Lai arī atradies tur salīdzinoši neilgi, jo jau 1913. gadā tika nozīmēts par prāvestu Aglonas draudzei, J.Velkme savas augstās pienākuma apziņas vadīts spēja pievērst paša Krievijas cara – Nikolaja II uzmanību Vitebskas guberņas latviešu problēmai (tiesa, ne bez Pēterburgas latgaliešu palīdzības), kas līdz tam impērijas ierēdņu skatījumā tikuši uzskaitīti par baltkrieviem. Tā J.Velkmes un Franča Kempa kopīgi radītā avīzes raksta rezultātā cars Nikolajs II bija uzdevis veikt iedzīvotāju statistisko aptauju Vitebskas guberņas Latgales daļā, uzskaitot 73% latviešu.
Cenšoties rezumēt šo īso un visnotaļ virspusējo iepazīšanos ar Jāņa Velkmes personību 1917. gada kongresa kontekstā, nākas atzīmēt viņa aktīvo, garīdzniekiem netipisko, laicīgo darbību. Jānim Velkmei būt pamanāmam, būt viedokļu līderim nekad nebija darbības mērķis, tieši pretēji, aktīvais un pašaizliedzīgais darbs savas draudzes locekļu, novadnieku un tautas brāļu labā darīja to pamanāmu, sākumā izvirzot uzmanības centrā vietējā mērogā, bet vēlāk arī Latgales un Latvijas mērogā, to raksturojot kā aktīvu cīnītāju par Latgales iedzīvotāju apgaismību un labjūtību.
J.Velkmes atmiņas par Latgales kongresu Rēzeknē, 1917. gada 26.-27. aprīlī
Kā jau minēju iepriekš, trauksmaino un neziņas pilno Latvijas valsts tapšanas laiku – Pirmā pasaules kara sākšanos, boļševiku apvērsumu Pēterburgā, cara atkāpšanos un vēlāko nogalināšanu, Latgales kongresu Rēzeknē, valsts Neatkarības pasludināšanu un tam sekojošās Brīvības cīņas/Neatkarības karu, to visu Jānis Velkme piedzīvoja esot prāvesta amatā Aglonas draudzē. Darbošanās Latgales kongresa organizācijas grupā nebija nejauša, bet skaidri izrietoša no iepriekšējiem J.Velkmes darbiem, pārliecinoši iestājoties par Latgales un Latvijas iedzīvotāju pašnoteikšanos gan garīgajā, gan arī saimnieciskajā dzīvē, skaidri norādot arī uz autonoma statusa nepieciešamību, kas spētu vislabākajā mērā pozitīvi ietekmēt latviešu tautas dzīvi.
Cara atkāpšanās no troņa, arvien pieaugošā revolucionārā boļševiku darbība un apkārt valdošā neziņa un satraukums bija skaidri jūtams, ne vien pilsētās, bet arī lauku apvidos. J.Velkme atceras, kādu pirms-kongresa laika gadījumu Kapiņos: “Agrā rītā jau devos uz Kapiņu pagasta namu. Tur pašā sētas vidū ieraudzīju kādu jaunu izskatīgu, labi ģērbtu cilvēku stāvam uz runātāja mucas, kas ar lielu aizrautību kliedza: “Nost ar kungiem, ģenerāļiem un vecās valdības vīriem…” [..] Tūliņ pēc viņa es lūdzu vārdu. To man atļāva. Sākumā norādīju uz lielo jaunās brīvības nozīmi. Teicu, ka ar to jāapietas ļoti rūpīgi, kā ar jaunpiedzimušu bērnu. Mums tā ir jākopj, jāglabā un jāsargā un tikai ar cieņu un saprātu tā jāizmanto un visvairāk jāraugās, lai mēs to saglabātu un nepazaudētu. [..] Nopelt un nolādēt visus citus ir ļoti viegli, bet pašiem labi un atbildīgi darīt darbu jau ir daudz grūtāk.”
Par spīti dažviet visnotaļ saspīlētajai un nemierīgajai atmosfērai, pašnoteikšanās jautājums kļuva arvien izteiktās un aktuālāks un J.Velkme turpina: “Jau sākot ar Krievijas ķeizara atkāpšanos, runas turpinājās par Rēzeknes kongresa sasaukšanas nepieciešamību. Sapratu, ka apsverot un izmantojot radušos politisko situāciju, ir jau laiks pienācis, latviešu tautas apvienošanai.” Arī iespējami plaša sabiedrības iesaiste bija nepieciešama, ne bez satraukuma sirdī, par šī jautājuma izšķiršanu dienu, tika nozīmēts 26.-27. aprīlis. J.Velkme atminas: “Visi gaidīja 26. aprīli, delegāti un tauta pacilātībā gatavojās šai svinīgajai dienai. Tie darināja nacionālos – sarkanbaltsarkanos karogus, plakātus un svētku drānas.”
Neskatoties uz plašo Latgales novadu pārstāvniecību un iesaisti, citu Latgalē dzīvojošo tautību pārstāvji – krievi, poļi, lietuvieši, ebreji lielākoties bija pasīvi un neitrāli pret notiekošo. Lielākoties opozīciju kongresa sasaukšanas idejai veidoja paši latgalieši, kas iestājās pret apvienošanās ideju F.Kempa vadībā un boļševiku ideju atbalstītāji. Tālāk J.Velkme raksta: “Manī tomēr valdīja zināms nemiers, un, esot par visu nomodā, nobraucu vēl uz Rēzekni, lai noskaidrotu, kāds tur vispārējais noskaņojums un kā sekmējas priekšdarbi? [..] Iegriezies pie dekāna Nikodēma Rancāna, iejautājos, kāds noskaņojums valda pilsētā un tautā? Saņēmu pārsteidzošu atbildi: “Ziņas nav labas, ir runas, ka Kongresa dalībnieki tiks apmētāti ar akmeņiem, vajāti un padzīti. Sevišķu triecienu saņems garīdzniecība, kongresa dalībnieki.” Protams, tādu atbildi nebiju gaidījis. [..] Taču šajā brīdī personīgi tam neiegriezu lielu vērību, jo, būdams optimists, paliku pārliecībā, ka tomēr beigu beigās saprāts ņems virsroku un viss beigsies kā plānots.”
Jāteic, ka nelielas sadursmes tomēr notika, tiesa lielākoties mutiskā veidā, pilsētas pļāpām izsakot viedokli, ka patiesībā viss notiekošais ir baznīckungu precēšanās vēlmes dēļ, kā luterāņu mācītājiem, bet F.Kempa atbalstītājiem mēģinot arī iekaustīt un iesviest upē kādu kongresa dalībnieku. Esošā atmosfēra un dažas saķeršanas neatcēla kongresu, tomēr lika pirmo kongresa dienu – 26. aprīli, beigt nedaudz agrāk nekā bija plānots. Mieru un kārtību nākošās dienas darbam tika lūgts nodrošināt Latviešu strēlnieku pārstāvjiem, kas tobrīd atradās Rēzeknē
“Nākošā rītā (27. aprīlī) varējām mierā un drošībā turpināt iesākto Kongresa darbu un svinīgi to nobeigt. [..] Pēc šī procesa atskanēja atkal – Dievs svētī Latviju. Tas bija aizkustinošs, vienreizējs moments visas latviešu tautas vēsturē. To visi delegāti saprata un dziļi izjuta, par to liecināja prieka asaras, spiežamies no klātesošo acīm. Ar šo Latgale jau atradās vienu soli tuvāk pie vienotas latviešu tautas saimes, pēc gadu simteņiem pavadītiem atšķirtībā un svešu varu apspiestībā…”
1917. gada 26.-27. aprīļa Latgales novadu pārstāvju kongress beidzās ar skaidri deklarējamu nolēmumu – Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem, topošās Latvijas valsts, novadiem vienā zemē.
Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs