2017. gada jaunieguvumi muzeja krājumā

Ik nedēļu Latvijas muzeju krājumos nonāk visdažādākie priekšmeti – grāmatas, dokumenti, fotogrāfijas, mākslas darbi. Iemesli mēdz būt visdažādākie – iespējams, tehnoloģiskā progresa rezultātā dotais priekšmets vairs netiek izmantots, tāpēc ir saglabāšanas vērts kā liecība par dzīvi un darbu senāk. Iespējams, priekšmetā ir ietverta kāda nākotnē noderīga vizuālā informācija vai pierādījuma bāze (piemēram, fotogrāfijas vai dokumenti). Vēl var būt, ka vairāku priekšmetu kopums var sniegt priekšstatu par kādu konkrētu notikumu vai pat laika nogriezni, kurā ir dzīvojuši mūsu senči. Arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā ik gadu nonāk daži simti priekšmetu, kas atspoguļo šeit dzīvojošās un darbojošās personības, labi zināmus (un ne tik) notikumus Preiļu apkārtnē.

Baltijas ceļa jostas

2009. gadā Baltijas ceļa akcija tika iekļauta UNESCO “Pasaules atmiņas” sarakstā – visas cilvēces mērogā izceļot 1989. gada 23. augustā notikušo nevardarbīgo protesta akciju, kas pauda publisku nosodījumu Molotova-Ribentropa pakta slepenajam protokolam, kurā Padomju Savienība un Nacistiskā Vācija noslēdza vienošanos par Eiropas teritorijas sadali – vienpersoniski izlemjot arī neatkarīgo Baltijas valstu likteni. Gandrīz 600 km garajā dzīvajā ķēdē, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas, piedalījās arī Preiļu Latvijas Tautas frontes pārstāvji un Preiļu rajona iedzīvotāji, kas uz “Baltijas ceļu” ieradās kuplā skaitā –  20 grupās, ar 6 autobusiem un vieglajām automašīnām, izvietojoties 1 km garā ceļa posmā uz Valmieras – Rīgas šosejas netālu no Siguldas. Akcijā piedalījās arī vietējā audēja, Latvijas amatnieku kameras Preiļu amatnieku biedrības biedre Albīna Ancāne (1935), līdzi ņemot arī pašas austās jostas, gadījumam ja atvēlēto ceļa posmu neizdosies nosegt. Akcijai noslēdzoties jostas tika saglabātas un pielietotas pēc vajadzības. Diemžēl viena no šīm vēsturiskajām jostām (sarkan-baltā), tika izmantota kāzu mašīnas rotāšanai un bez saimnieces ziņas, tikusi pārgriezta, bet vēlāk – “atjaunota”.

Audējas Albīnes Ancānes austās, 4m garās Baltijas ceļa jostas un Preiļu rajona dalībnieki Baltijas ceļa akcijā. PVLMM krājums

Kalēja Sigismunda Sondora vējlukturis

2020. gadā apritēs 75-tā gadskārta kopš 2. Pasaules kara beigām. Vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par kopējo bojāgājušo un cietušo skaitu, taču nesprāgusī munīcija turpina atrasties zemē un mežos, ievainojot un kropļojot cilvēkus, joprojām turpinot papildināt šī baisā kara statistiku. Mūsdienu cilvēkiem un muzejiem, konkrēti, šī konflikta sakarā ir specifiskas intereses, proti – cilvēku likteņstāsti un ikdienas dzīve zem karojošajām debesīm, tāpēc īpaši priecājamies, ja izdodas atrast kādu šī laika relikviju. Tieši tāds ir Pētera Sondora dāvinājums – Vācu armijas lukturis, ko

Nacistiskās Vācijas karavīra ekipējuma sastāvdaļa – vējlukturis Colibri No.851, Sondoru ģimenē izgaismoja ceļu uz smēdi, praktiskos un dekoratīvos nolūkos, vēlāk arī ticis pārkrāsots. PVLMM krājums

Preiļu pag., Lielajos Līčos lietojusi P.Sondora ģimene. Atrastais vējlukturis bija ģimenes vienīgais gaismas avots, kad nācās pamest mājas slēpjoties tuvējā mežmalā, slapstoties pa grāvjiem, kamēr apkārt norisa cīņas un mājās nākt nebija droši. Savukārt pēc kara šo vējlukturi lietoja ģimenes tēvs kalējs Sigismunds Sondors (1904-1989), izgaismojot sev ceļu uz smēdi.

Muzeja krājumā ir arī citi karojošo pušu rekvizīti, kas tikuši nozaudēti vai atstāsti atkāpjoties, nonākot vietējo iedzīvotāju īpašumā. Doto lukturi izgatavoja Nacistiskās Vācijas  vieglo metālu pārstrādes uzņēmums “Hasag”, kura vēsture ir spilgts piemērs visai Vācijas rūpniecības attīstībai līdz 20.gs. vidum. Proti, uzņēmums tika dibināts vēl tālajā 1863. gadā un ražoja petrolejas lampas, virtuves piederumus, mazās automobiļu detaļas, savukārt 1.Pasaules kara laikā pievērsās munīcijas ražošanai. 1930-jos uzņēmuma vadība atbalstīja nacistu nonākšanu pie varas, kas nākotnē varēja garantētu izdevīgus valsts pasūtījumus. Vācijai gatavojoties karam “auga” arī uzņēmums – tika uzsākta šaujamieroču stobru daļu, munīcijas čaulīšu izgatavošana, tostarp arī karavīru individuālie gaismekļi – vējlukturi Colibri No.851. Mūsdienās uzņēmuma “Hasag” vārds ir aptraipīts uz mūžīgiem laikiem, kad kara laikā produkcijas apjomu palielināšanai masveidīgi tika izmantots karagūstekņu un nāves nometnēs ieslodzīto cilvēku darbaspēks.

Pētera Postaža glezna “Rainis ar mūzām”

Izmēru ziņa iespaidīgā P.Postaža glezna:
Rainis ar mūzām. 2016. Audekls, eļļa. 145 x 130 cm. Koka rāmis. 147 x 132 cm. PVLMM krājums

Šī glezna, ko veidojis Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, mākslinieks Pēteris Postažs (dzim. 1940.g.), ir otrais un šoreiz “ne pavisam plānotais” mākslinieka dāvinājums Preiļu muzejam. Pirmā dāvinājuma pirmsākumi ir meklējami 2016. gada sākumā, kad Jāzepa Pīgožņa balvas Latvijas ainavu glezniecībā atklāšanas pasākumā Rīgā, Sv.Pētera baznīcā P.Postažs Preiļu muzeja vadītājai izteica vēlmi dāvināt 7 savas gleznas, plānotajai Latvijas ainavu gleznu kolekcijai atjaunotajā Preiļu muižas pilī. Kā ir izteicies pats mākslinieks – šajā, savas dzīves, posmā jūtu iedvesmu veidojot tematiskus dāvan-darbus.  Dotā darba tapšanu iedvesmoja, Jasmuižas pusē laicīgi dzīvojošais, izcilais latviešu dzejnieks – Rainis, kurš ir attēlots pie rakstāmgalda,  savu mūzu (domu par mīļotajām sievietēm) ieskauts, kas atspoguļojas pa gleznu izkaisītajos dzejas darbu fragmentos.

Šo gleznu mākslinieks vēlējies redzēt dzejnieka studiju laiku (1883-1891) mājās – Jasmuižā, taču tuvākajā nākotnē nespējot rast iespēju autora darba eksponēšanai tika rasts kompromiss, piedāvājot nodot dāvanu Preiļu muzejam, atzīmējot tā ieguldījumu Aizkalnes puses pētniecībā, tostarp uzburot brīnišķīgu stāstu par Raiņa platonisko mīlu – “Jasmuižas Teklīti”, domās par kuru, visticamāk, Rainis radīja ne vienu vien darbu. 😉 Teklītes mīta pamatā ir reāla sieviete – 19.gs. beigās Aizkalnē dzīvojusī Tekla Casno, no kuras pūra lādes nāk viena no visvecākajām muzeja krājuma esošajām tekstīlijām – Jasmuižas burnass jeb pelēkais sieviešu goda mētelis, kas nu ir apskatāms Preiļu muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai”.

Jāzepa Pīgožņa “pazudusī glezna”

Jāzeps Pīgoznis (1934-2014) ir Latvijas glezniecības dižgars – un sakām to ne jau tāpēc, ka Preiļos notiek J.Pīgožņa vārdā nosauktais plenērs vai arī tāpēc, ka Rīgas un Preiļu pašvaldības kopīgi ir nodibinājušas J.Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā, godinot mākslinieka curilicum vitae. J.Pīgoznis ir Latvijas glezniecības dižgars tāpēc, ka bijis izcils skolotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, grāmatu ilustrators un Triju Zvaigžņu kavalieris, kurš ar savām grupu un personālizstādēm apbraukājis teju visu civilizēto pasauli, bet viņa darbi ir daudzu Latvijas un pasaules muzeju krājumos, un privātkolekcijās uz visiem pasaules kontinentiem.

Glezna. Jāzeps Pīgoznis (1934-2014). Rudenīgie lauki. 1960. audekls, eļļa, 125,5 x 73,5 cm. PVLMM krājums Mākslas darba īstenai baudīšanai ir nepieciešama restaurācija, diemžēl nepieciešamos finanšu līdzekļus, pagaidām piesaistīt nav izdevies.

Mūsdienās Latvijas izsoļu namos ir pieejami vien daži J.Pīgožņa darbi (lielākoties vēlīnā perioda), kamēr absolūtais vairākums, kā jau tika minēts iepriekš, atrodas muzeju krājumos un privātkolekcijās.  Autors ir daudz gleznojis, savus darbus arī dāsni dāvājis citiem, tāpēc domājams vēl ne visa J.Pīgožņa daiļrade ir apzināta. Negaidīta atrašanās ir notikusi ar J.Pīgožņa agrīnās daiļrades laika gleznu “Rudenīgie lauki” (1960), ko mākslinieks radījis vien būdams 26 gadus vecs, tikko Latvijas Mākslas akadēmiju pabeidzis jaunais mākslinieks. Dotais darbs ap 2007. gadu tika anonīmi nodots Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā, nonākot pie Latgales mākslinieču apvienības V.I.V.A. biedres – Vēsmas Ušpeles, kura gleznu vēlāk arī dāvināja muzejam. V.Ušpelei tiekoties ar J.Pīgozni mākslas plenēros Preiļos tika jautāts par atrasto darbu – autors nespēja precīzi atcerēties, kam šis darbs ticis dāvināts, vien piezīmējot, ka tolaik gleznojis daudz. Iespējams, dotā glezna tika dāvināta kādai iestādei kā sava veida pateicība, jo gleznas otrā pusē līdz ar autora gleznas parakstu ir ar baltu krāsu veikti ieraksti, kas līdzinās tam, kā iestādēs tiek uzskaitīts to īpašumā esošais inventārs. Gleznas rāmī ir veikti arī personvārdu skrāpējumi, kas liek domāt, ka, iespējams, glezna atradusies kādā skolā vai sabiedriski pieejamā vietā, bet pēc remonta no neiederīgās gleznas tika nolemts atbrīvoties. Par lielu laimi glezna netika nodota iznīcināšanai, bet nogādāta vietējā mākslas skolā. Tādā visnotaļ triviālā veidā muzeja krājumā ir nonākusi viena no vecākajām zināmajām J.Pīgožņa gleznām.

Mājas numurzīme – Pionieru laukums Nr.33

Vieds, kā muzejs papildina savu krājumu, ir visnotaļ dažādi, un tieši šī jaunieguvuma sakarā ir visīstākais laiks, lai pastāstītu par šo ikdienas darba metodoloģiju. Proti, jaunieguvumi var tikt atrasti dažādos veidos, ko, ērtības labad, varam iedalīt līmeņos – 1) pētnieciskā darba rezultātā, kad, apzinot pētnieciskās tēmas avotus un lieciniekus, darba laikā izdodas atrast pētāmo tēmu spilgti vizualizējošus priekšmetus. 2) Apzināti dāvināti priekšmeti, šajā gadījumā lietas dāvinātājs apzinās tā īpašumā esošās senlietas vērtību vai arī tā ir personiski tuva, spēj sniegt pārliecinošas un ticamas ziņas par to. 3) Pirkšanai piedāvāti priekšmeti, šajos gadījumos pārdevējs apzinās lietas vērtību, taču sniegtajās ziņās mēdz būt arī ne visai godīgs un patiess. 4) Mantotās vai citādi iegūtās lietas, kur dāvinātājam nav precīzu zināšanu par dāvināmajiem priekšmetiem, bet, novērtējot priekšmetu vecumu, tiek nolemts tos nodot glabāšanai muzejā – piemēram, augstāk aprakstītā J.Pīgožņa glezna, ir 2. un 4. līmeņa krustojums.

Mājas numurzīme, atradās Pionieru laukumā 33, kas bija piederīga Preiļu katoļticīgās draudzes izpildorgānam (tulk. no krievu val.). Plāksnes izmērs: 15,5 x 25,6 cm. PVLMM krājums.

Savukārt dotais jaunieguvums ir retā “5. līmeņa” jaunieguvumus, kad dāvinātājs apmaiņā pret priekšmetu vēlas konkrētas lietas izpildi un dalību “mazā viltībā”. Proti, dotā mājas numurzīme tika atrasta 2017. gada vasarā, rokot tualetes fundamentu nojauktā Preiļu Romas katoļu baznīcas žoga daļā. Palīgstrādnieks-atradējs darba dienas pēcpusdienā atnesa to muzejam, un, kā vēstī sena paruna “apetīte rodas ēdot”, redzot manu (R.Sisojeva) izbrīnu par atrasto priekšmetu, tam radās visnotaļ konkrēts “cenrādis” – divas smēķa paciņas, divas atspirdzinošas “Jāņa dzēriena” pudeles un aizvizināšana uz mājām. Piedāvātā “cena” bija visnotaļ augsta, taču kaulēties nesāku un dotā priekšmeta sakarā piekritu. Par laimi nebija tālu jābrauc, pa ceļam atradējs sazinājās ar darba devēju, aizbildinoties, ka šodien uz darbu jau nenāks, jo ilgāk nekā plānots jāpaliek muzejā “viņiem ir daudz jautājumu”. Humoristiski, taču muzeja darba ikdienā – reāli.

Kamēr no vēsturiskā viedokļa dotais atradums ir vērtīgs ar to, ka sniedz ziņas par Preiļu pilsētas vēsturisko centru – Tirgus laukumu (vēlāk Pionieru laukums) un tā plānojumu, jo domājams, ka numurzīme atradusies uz kādas noliktavas tipa celtnes, aiz Preiļu Romas katoļu baznīcas žoga, piederot celtnei, kas savulaik, iespējams, bija izmantota tirgotāju preču glabāšanai, bet vēlāk kļuva par Preiļu baznīcas īpašumu. Tostarp, numurzīmē skaidri nolasās visnotaļ “aukstās” Padomju varas un Baznīcas attiecības.

Geraņimovas muižas rakstveža piederumi

Par Aglonas novada teritorijā esošas Geraņimovas muižas rakstvedi Ignātiju Kubecki (1874-1960) zinām salīdzinoši maz, taču 2017. gadā – laikā, kad sākām svinēt Latvijas Republikas simtgadi, Valērijas Rubikas dāvinātie priekšmeti bija īpaši vērtīgi, jo sniedza tās skaudrās ziņas par 20.gs. sākuma laika dzīvi mūsu reģionā.

“Donas Kazaka dziesma”, iespējams tikai I.Kubecka pierakstīta dziesma. PVLMM krājums

Ignātijs Kubeckis dzima 1874. gadā Geraņimovas muižas strādnieku ģimenē, pēc tautība polis un tās par nožēlu ir vienīgās ziņas par rakstveža jaunības gadiem. Sasniedzot kara dienesta vecumu (precīzs iesaukšanas laiks nav zināms), I.Kubeckis tika norīkots Donas kazaku pulkā, mūsdienu Ukrainas teritorijā, no šī laika ir saglabājušies 2 priekšmeti – 1902. gadā sastādītā (vai pierakstītā) “Donas Kazaku dziesma” kā arī 1906. gadā Pēterburgā izdotā Krievijas impērijas armijas Galvenā štāba grāmata/pamācība zirga vecuma noteikšanā.

Vēsturiski tikai nedaudzās pasaules valstīs bija atsevišķi “valsts zirgi”, proti, atsevišķi staļļi un tajos dzīvojošie rumaki, valsts vajadzību nodrošināšanai –

Izziņu materiāls, karadienestam derīgu zirgu atlasei. Piederējis I.Kubeckim. PVLMM krājums

lielākoties karaļu un valsts vadītāju kortežiem, parādes sardžu vajadzībām. Šiem zirgiem bija noteikts pielietojums, tie neveica ikdienas darbus – ne-ara laukus un nepārvadāja kravas, tikai retos, atsevišķos gadījumos tika izmantoti kavalērijas vajadzībām. Armijas uzdevumu veikšanai tika izmantoti zemnieku zirdziņi, kuri gluži kā cilvēki bija pakļauti karaklausībai. Konkrētā I.Kubeckim piederošā grāmata atsaucas uz 1876. gada cara “zirgu karaklausības” likumu, kas ļāva atsavināt (rekvizēt) Krievijas impērijas teritorijā esošo muižu vai zemnieku saimniecību īpašumā esošos zirgus (> 40%), armijas vajadzībām. Zirgu uzdevumos ietilpa smagais fiziskais darbs – armijas un tās daļu transportēšana, munīcijas un artilērijas vilkšana, kā arī dienests kavalērijā. Tā kā I.Kubeckis dienēja Donas kazaku pulkā viņa uzdevumos ietilpa dienestam derīgo zirgu rekvizēšana, to lietderīgumu un darba spējas nosakot pēc tādiem zirga fiziskajiem parametriem kā nagu, zobu un muskuļu stāvoklis.

Pēc karadienesta beigām un atgriešanās mājās (precīzs laiks, atkal nav zināms) I.Kubeckis sāka strādāt Geraņimovas muižā, pildot rakstveža pienākumus, kas nebūt nebija vienīgais darbs muižām, kam paralēli bija veicami arī daudzie muižas saimnieciskie darbi, kuru dēļ I.Kubeckim nācās bieži ceļot, piemēram, piegādājot siļķes vai citas pārtikas un saimnieciskās preces muižai. Tolaik teiciens “aizbraukt uz veikalu” bija stipri vien sarežģītāks uzdevums, nekā tas ir mūsdienās, jo bieži vien pēc vajadzīgā bija jādodas un visnotaļ tālām vietās, bez skaidrām ziņām par ceļu, kā nonākt līdz galamērķim, tāpēc precīzas un detalizētas vietu kartes bija svarīga lieta, kas bija I.Kubecka īpašumā. Galvenie ceļojumu virzieni bija Rietumvalstis – Vācija, Francija, Austroungārija un arī Balkānu reģiona valstis, kur varēja iegādāties tobrīd muižai nepieciešamo.

Dažas no I.Kubeckim piederošajām valstu kartēm, kuras tam ir nācies apmeklēt veicot muižas rakstveža un sagādnieka darba pienākumus. PVLMM krājums
Sarunvārdnīca, ar konkrētām jautājumu frāzēm krievu-vācu, vācu-krievu valodas frāzēm. PVLMM krājums

Līdz ar 1.pasaules kara sākšanos ierastā dzīve sāka piedzīvot straujas izmaiņas – lai arī I.Kubeckis, visticamāk netika iesaukts armijā, no tā atturēja vadošais darbs muižā kā arī vecums, kuru dēļ viņš varēja tikt iesaukts tikai armijas rezerves sastāvā, tomēr vienmēr tuvumā esošā frontes līnijas sajūta darīja savu – jebkurā mirklī viss varēja strauji mainīties un šī aksioma bija mūždien jāpatur prātā. Spilgts šīs sajūtas piemērs ir I.Kubecka īpašumā bijusī “Mazā krievu-vācu valodas sarunvārdnīca, oficieriem un karavīriem, bez svešvalodas priekšzināšanām” (izd. 1917.g.), dotais izdevums bija paredzēts Krievijas impērijas armijas karavīriem, sagūstīto vāciski runājošo karavīru (arī civiliedzīvotāju) nopratināšanai un izlūkošanas ziņu ievākšanai. Bolševiku aģitācija un nonākšana pie varas Pēterpilī, būtiski sašūpoja arī notikumus frontē – domājams, arī no frontes līnijas tālāk esošajā Geraņimovas muižā jutās briestošo pārmaiņu gaisotne, kur I.Kubeckis nolēma, ka ir steidzami jāmācās vācu valoda.

Latviešu valodas pašmācības grāmata, pēc dok. S.Rozentāla metodes. Izdota 1921.gadā. PVLMM krājums

1918. gadā, nodibinoties Latvijas valstij, bijušās muižu zemes tika pasludinātas par valsts īpašumu, 1920. gadā arī Geraņimovas muiža tika likvidēta, tās zemes sadalītas, latviešu valoda noteikta par vienīgo valsts valodu. I.Kubeckis pārmaiņas uztvēra mierīgi un visnotaļ praktiski – muižas rakstveža pienākumus nomainīja pret mežziņa amatu, turpinot strādāt un rūpēties par nu jau bijušās muižas mežiem, kā arī pašmācība ceļā sāka apgūt latviešu valodu, domājams, darba sakarā nepieciešamo dokumentu noformēšanai. Mežziņa darbā viņš nepaliek ilgi, izmantot jaunā laika iespējas – nopērk zemi un līdz pat pensijai un nespējas vecumam kopā ar sievu strādāja savā saimniecībā turpat Geraņimovā (bērnu viņiem nebija). Dzīves pēdējos gadus I.Kubeckis pavadīja Krāslavā (pārcelšanas iemesls skaidri nav zināms, taču, domājams, ka tas ir vecums), kur saimniecība tika nomainīta pret mazu mājiņu (pirtiņu), Krāslavas pilsētas kapsētai kļūstot par rakstveža mūžīgas atdusas vietu.

Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs

Pēdējās izmaiņas: 23.03.2020.