Afiša

Preiļu novada svētkos – novada mākslinieku gleznas izstādē “Trīs skatpunkti”

No 5. augusta līdz 10. septembrim Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā Aivja Pīzeļa, Jāņa Plivdas un Voldemāra Kokoreviča gleznu izstādi “Trīs skatpunkti”  Preiļu kultūras nama konferenču zālē, Raiņa bulvārī 28, 2. stāvā.

Trīs mākslinieki – Jānis, Aivis un Voldemārs, ko saista viena pilsēta Preiļi, apvienojas kopīgā izstādē. Glezniecība, ko viņi rada, ir cieņas un mīlestības apliecinājums galvenajai tēmai, kura tiek risināta piesātinātajās kompozīcijās, un tā ir daba. Ainava, kā patstāvīga vērtība un laika apjausmas lieciniece spēj caur mākslas valodu pateikt daudz vairāk, nekā kādam tas varētu šķist. To var uzlūkot gluži kā aktu – tā ir savu iekšējo pārdzīvojumu un emociju pasaules pārnešana mākslā. Palūkojoties uz mākslinieku darbiem, var redzēt, ka šajās sajūtās ir kas kopīgs, bet tajā pašā laikā dziļi individuāls.

Jānis Plivda caur saviem darbiem vēlas atklāt gan sev, gan citiem apkārtējās pasaules dzīvo un mainīgo dabu, kura mūs uzrunā un saista ar savu vitalitāti un neizsmeļamo domu plūduma pasauli. Gleznieciskā spriedze izpaužas formu interpretācijā un krāsu laukumu ieklāšanas manierē. Skatoties uz Jāņa gleznām, var droši teikt, ka viņa dvēsele patiesi pieder ainavai.

Voldemārs Kokorēvičs savu glezniecības pasauli tver tieši un atklāti. Krāsu ekspresija, rokraksta brīvība un motīvu izvēle ir tā, kas piesaista publiku mākslinieka darbos. Enerģiski ieklātie krāsu laukumi precīzi raksturo attieksmi, ar kādu Voldemārs profesionāli nododas savai sirdslietai.

Aivim Pīzelim savos darbos ir svarīgi saglabāt ritma dinamiku, krāsu kontrastus un tīrību. Gleznas vēstī par konkrētā brīža pārdzīvojumiem, jo autors uzskata, ka gleznošana ir atdošanās iekšējām izjūtām. Glezniecības valoda iedarbojas galvenokārt uz cilvēka emocijām, nevis viņa prātu. Tā spēj mums atgādināt par harmonijām, kas sistemātiskai analīzei nav sasniedzamas.

19. augustā plkst. 17.00 tikšanās ar māksliniekiem Aivi Pīzeli, Jāni Plivdu, Voldemāru Kokoreviču izstādē “Trīs skatpunkti”. Kopīga Preiļu himnas dziedāšana. Mākslinieki dalīsies savos plenēru piedzīvojumos.


7. augustā – Holokausta upuru piemiņas pasākums Preiļos

7. augustā plkst. 14.00 holokausta upuru piemiņas memoriālā Preiļos notiks tradicionālais pasākums Holokausta upuru piemiņai. Atcerēsimies un pieminēsim tos cilvēkus, kuri tika nogalināti 1941. gadā Preiļos, godināsim visu bojāgājušo piemiņu. 

Pasākuma turpinājumā plkst. 15.00 Preiļu kultūras nama terasē, Raiņa bulvārī 28, aicinām uz koncertu, kurā ebreju tautas dziesmas un krievu romances dziedās Vlads Šuļmans (baritons). 

Pasākumu organizē Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs, Preiļu novada kultūras centrs un Preiļu novada dome.

Uz pasākumu iedzīvotājus aicina arī biedrības “Preiļu ebreju kapsēta” pārstāvji: Preiļu novada Goda pilsonis Dāvids Zilbermans, Samuels Latvinskis un Sergejs Rižs.

2016. gadā paiet 75 gadi kopš nežēlīgajiem holokausta notikumiem Latvijā un nelielajā Latgales pilsētiņa Preiļos. Nenorimst sāpe par tēviem, mātēm, brāļiem, māsām, vienkārši cilvēkiem, kurus nacisti un viņu brīvprātīgie atbalstītāji nogalināja 1941. gada 11. jūlijā, 27. jūlijā un 9. augustā.

Sarakstā, kurš sastādīts, pamatojoties uz arhīva materiāliem pēc Preiļu bijušo iedzīvotāju Samuela Latvinska un Dāvida Zilbermana iniciatīvas, ierakstīts 751 uzvārds, tai skaitā, bērni līdz 10 gadu vecumam un sirmgalvji, kuri vecāki par 70 gadiem. Daudz jauniešu, kuri varēja būt Preiļu pilsētas nākotne, jo līdz 1940. gadam ebreji Preiļos bija sociāli aktīva iedzīvotāju daļa – rūpnieki, tirgotāji, izglītības un medicīnas darbinieki, pašvaldības darbinieki.

Uz pārdomām par pagātni rosina Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājumā esošā ebreju meitenes Šeinas Gram dienasgrāmata, rakstīta jidišā (tulkojis B. Gerbahs) laika periodā no 1941. gada 22. jūnija līdz 8. augustam. Tā ir viena balss, kura runā visu Latvijā nogalināto 75000 ebreju vārdā.

Šeina Gram bija dzimusi 1925. gadā trūcīgā skrodera ģimenē, kurā bez viņas bija vēl pieci bērni. Tēva radinieku vien bija vairāk par 30. Holokaustā izdzīvoja tikai desmit, tai skaitā Šeinas brālēns Viktors Kacs un māsīca Maša (Marija Rukmane, mirusi 2015. gadā). Miruši jau arī abi brāļi Nohums un Brojers no tēva pirmās laulības, kas bija emigrējuši uz Dienvidāfriku.

Dienasgrāmatas oriģinālu saglabāja Gramu ģimenes kaimiņi. Kad 1944. gadā padomju armija ienāca Preiļos, kaimiņiene atdeva to Šeinas brālim Gūtmanam, kurš bija Latviešu strēlnieku divīzijas karavīrs. Gūtmans to uzticēja savam draugam, kurš to nosūtīja Šeinas brāļiem uz Dienvidāfriku. Šo dienasgrāmatu pārtulkoja un gatavoja publicēšanai ebreju antifašistiskā komiteja, kuru sagrāva 1949. gadā, bet arhīvu iznīcināja. Komitejas loceklim Erenburgam izdevās slepeni nosūtīt uz Izraēlu vairākas dokumentu kopijas un redaktoru sagatavotus publikāciju melnrakstus, to starpā arī Šeinas Gram dienasgrāmatas tulkojumu.

1993. gadā izglābtos materiālus izdeva Jeruzalemē kā “Melno grāmatu”. 1993. gadā iznāca  “nepazīstamā melnā grāmata” ar Šeinas dienasgrāmatas publikāciju no 1949. gadā veiktā tulkojuma. 1999. gadā muzejā un dokumentācijas centrā “Ebreji Latvijā” nokļuva šīs dienasgrāmatas kopija jidiš valodā. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam kopiju jidiš valodā un tulkojumu krievu valodā nodeva Šeinas radinieks Samuels Latvinskis no Izraēlas 2004. gadā.

Protams, var mēģināt apstrīdēt šīs dienasgrāmatas autentiskumu, tomēr neapstrīdams ir fakts par vairāk nekā puses Preiļu pilsētas iedzīvotāju nogalināšanu 1941. gadā vācu okupācijas laikā, un tikai viena iemesla dēļ – viņi bija ebreji. Tas liek domāt par tik ļoti nepieciešamo saskaņu un toleranci arī mūsu šodienas dzīvē.

Izstāde

Preiļu Romas katoļu draudzes baznīca gleznās


2016. gada 21. maijs – 2016. gada 18. jūlijs

No 2016. gada 21. maija līdz 18. jūlijam Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā (Raiņa bulvārī 28, 2. stāvā) apskatāma izstāde “Preiļu Romas katoļu baznīca gleznās”. Izstādē 16 dažādu autoru 22 mākslas darbi, kas tapuši muzeja organizēto mākslas plenēru laikā no 1995. g. līdz 2015. g.

Uz jautājumu, kāpēc baznīca, mākslinieks Roberts Muzis atbildēja: “Nemeklēju īpašu vietu, ko gleznot. Šajā gadījumā mani interesēja, kur sākas Preiļi. Protams, no centra. Bet centrā ir skaistais katoļu dievnams.”

Nugzars Paksadze, dāvinādams muzeja kolekcijai krāsās uz audekla uzlikto dievnamu teica: “Gleznas vērtību nenosaka tās lielums, bet ieguldītais darbs. Šī ir vērtīga, jo tajā ieliku visu savu sirdi. Mana dvēsele dzied, kad gleznoju baznīcu.”

Izstādē Latvijā pazīstamu mākslinieku Jāzepa Pīgožņa (1934 – 2014), Osvalda Zvejsalnieka (1944), gruzīna Nugzara Paksadzes (1953) , Roberta Muža (1944), Edmunda Lūča (1959), Ligitas Caunes (1950), Helēnas Kuzminas – Svilānes (1949 – 2003), lietuvieša Jonasa Pleckevičiusa (1948) darbi.

Priecē jauno, sevi piesakošo Latgales mākslinieku Jāņa Plivdas (1978) un Vijas Stupānes (1976) krāsās ieliktais Preiļu katoļu dievnams.

Mazāk pazīstami autori izstādē ir Mairita Voronko, Agita Naļimova, kuru gleznas muzeja kolekcijā nonāca pēc Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolas pasniedzēja Anatolija Zelča vadītā audzēkņu plenēra Preiļos 1995. g.

2002. g. notika Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles studentu plenērs Preiļos un mākslas kolekciju papildināja Ievas Zepas un Tatjanas Raičinecas zīmējumi.

Preiļu Romas katoļu draudzes baznīca ir viena no skaistākajām, senākajām un lielākajām Preiļu celtnēm. Tā būvēta kā bazilika pēc arhitekta Visocka projekta ar romānikas, gotikas un vēlīnā baroka stilam raksturīgo kompozīciju un dekoratīvo formu paņēmienu pielietojumu. 1878. gadā tika uzsākta baznīcas būve. 1886. gadā baznīcas celtniecība tika pabeigta un to iesvētīja Preiļu prāvests P. Danuševskis 1886. gada 22. maijā.

Izstāde veltīta Preiļu Romas katoļu baznīcas 130. gadadienai

Izstāde atvērta

Otrdien – piektdien no plkst. 11.00 līdz plkst. 18.00
Sestdien no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00
Svētdien, pirmdien – slēgta

Informāciju sagatavoja:
Tekla Bekeša
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja
Tālrunis uzziņām 65322731, 26056076
e-pasts: muzejs@preili.lv

No 2016. gada 25. aprīļa Līdz 2016. gada decembrim
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs
Preiļu 1.pamatskolas muzeja telpās

Daugavpils ielā 34 piedāvā

izstādi

„Kalējs kala

     Smēde dedza…”

Izstādes sagatavošanai izmantoti materiāli no Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma kolekcijām, kā arī novadnieku īpašumā glabātie muzejiskie materiāli.

Kalēja darbarīku izturību un dažādību izstādē atklāj joprojām pielietojamie Preiļu pagasta vecā kalēja Sigismunda Sondora darba instrumenti, kurus saglabājis un muzejam atvēlējis viņa dēls Pēteris Sondors.

Pārliecinošu amata meistara prasmi savos kalumos demonstrē Arvīds Mežinskis no „Kazu mājām”, Mežinskos, Rušonas pagastā.

Starp izstādes eksponātiem skatāmi Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Metāla izstrādājumu dizaina izglītības programmas pedagoga, metālmākslinieka Norberta Kudiņa studentu radošo ideju risinājumi. 

 Pirmo reizi muzejā sākta veidot amatnieku karte – aktivitāte, kurā apmeklētāji aicināti  piedalīties visu izstādes darbošanās laiku precizējot un papildinot esošo informāciju, kā arī aktualizējot faktus par vēl nezināmiem kalējmeistariem. Pateicamies visiem Preiļu pilsētas, novada un apkārtējo novadu iedzīvotājiem,  kuri dalījās atmiņās par kalējiem – ģimenes locekļiem, kaimiņiem  un paziņām, lai uzsāktu kartes veidošanu. Īpašs paldies Marijai Verzei, Zentai Určai, Veronikai Smanei un Voldemāram Upeniekam par atsaucību, fotomateriāliem un dokumentiem izstādes autoru ieceru realizēšanā.

Izstādi sagatavoja:
Silvija Ivanovska – izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja
Silvija Berezovska – izstāžu un ekspozīciju kuratore

Izstāde atvērta trešdienās no plkst. 11.00 līdz 17.00.

Iepriekšēja pieteikšanās izstādes apmeklējumam otrdien, ceturtdien, piektdien – tel. 65322731 

Sezonas izstāde

2015. gada 16.maijs – 2015. gada 30.septembris

 

No 16.maija līdz 30.septembrim Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja atklātajā mācību krātuvē – Preiļu muižas parka vārtsarga namiņā, Paulāna ielā 4 sasveicināties aicina Mārga – Jasmuižas T[eklīte].

Viens no aizraujošākajiem stāstiem, ko Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs šovasar piedāvā saviem apmeklētājiem pie ieejas muižas parkā A. Paulāna ielā 4, ir stāsts par Raini un Jasmuižas Teklīti.

Lai noticētu šim stāstam, iesakām pārlapot Raiņa Kopoto rakstu 24.sējumu, kur starp dienasgrāmatu piezīmēm atrodami vairāk kā 130 gadus seni topošā dzejnieka un Jasmuižas T[eklītes] romantisko tikšanās brīžu apraksti.

1988. gadā ekspedīcijas laikā Preiļu novada Aizkalnes pagastā (toreizējais Preiļu rajona Aizkalnes ciems) Pirmajos Pastaros pensionāru Annas un Antona Kivlenieku mājās tika iegūti daudzi interesanti muzeja priekšmeti, starp tiem Teklas Casno ( 1865-1953) un viņas vecāku Annas un Jura Casno (1840-1920) darinātie un lietotie saimniecības un iedzīves priekšmeti. Kivleniece Marija (Antona Kivlenieka māte, savulaik Jasmuižas muižnieka Kuzņecova kalpone) bija saglabājusi dēla krustmātes Teklas Casno pūra tīni un daļu pūra  – balto villaini, četrus 19.gs. 2. puses zemnieku modes brunčus, linu galdautu un skaistu vadmalas mēteli.

Iegriežoties Preiļu muižas parka vārtsarga namiņā apmeklētāji to visu var aplūkot, kā arī aktīvi iesaistīties muzeja speciālistu sagatavotajās izglītojošās programmās.

Ikvienam ir iespēja savīt īpašo ziedu vainagus Rainim un Aspazijai, kur katrs zieds sevī slēpj kādu no viena vai otra dzejnieka darbu nosaukumiem. Bet ir arī ziedi, kuri nav saistīti ar Raiņa un Aspazijas literāro mantojumu.  Savas zināšanas var pārbaudīt gan individuāli, gan komandās vijot  kuplāko ziedu viju.

Mazie apmeklētāji rotaļājoties pārskatīs Jasmuižas Teklītes pūru un saposīs lellīti Teklīti  savai un Raiņa 150. dzimšanas dienai.

Ekskursijām obligāta iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. 65322731 vai e-pastu: muzejs@preili.lv

Informāciju sagatavoja:   Silvija Ivanovska izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste

Tālrunis uzziņām, 65322731, muzejs@preili.lv 


 

No 2015. gada 16. maija līdz 19. septembrim Preiļu kultūras nama izstāžu zālē /Raiņa bulvāris 28/ Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā Jāzepa Pīgožņa balvas „Par labāko Latvijas ainavu glezniecībā” konkursa izstādi

Kopš viens no mūsu profesionālās glezniecības pamatlicējiem un profesionālās mākslas izglītības izveidotājiem Vilhelms Purvītis (1872 – 1945) ar savas prasmes un dvēseles spēku atklāja Latvijas tēlu bērzu birzīs un pavasara ūdeņos, ainavu glezniecība bijusi un ir būtiska māksliniecisko spēju izteicēja un skatītāju iecienītākā krāsu valoda. Dabasskatu meistardarbnīcas dibināja audzēknis Eduards Kalniņš (1934 – 2014), absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju, kurā vēlāk ilgus gadus viņš pats nodeva profesionālās iemaņas un izpratni par mākslinieka sūtību, stāju jaunajiem censoņiem. Pēctecība un stabilitāte ierosmēs, varējumos, raksturojumos, noskaņās, redzējumos vienmēr atklājusies uz audekliem, lai stāstītu un rādītu Latvijas dabas neizsmeļamo skaistumu.

Kad pērn, atklājot Jāzepa Pīgožņa darbu izstādi Nacionālajā bibliotēkā, Jānis Anmanis spontāni atgādināja savulaik Krāslavas plenērā ar Jāzepu pārrunāto ieceri par balvas nepieciešamību, lai nezustu ainavu glezniecības tradīcijas un spozme, neviens no mums tā īsti neticēja, ka abu mākslinieku sapnis tik īsā laikā kļūs par realitāti. Taču ar Preiļu novada ļaužu uzņēmību un Rīgas pašvaldības atbalstu, pirmā Latvijas ainavu glezniecības balvas izstāde ir tapusi. Priecē mākslinieku ieinteresētība un lielā atsaucība (iesniegti 229 darbi, ekspozīcijā Sv. Pētera baznīcā Rīgā bija 77 autoru 107 gleznas, Preiļos 53 visu paaudžu gleznotāju rokrakstu daudzveidība.

Pirms desmitiem gadu viens no smalku un gudru noskaņu radītājiem gleznās un tekstos Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja: „Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī. Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.” Lai šie pravietiskie vārdi ir kā ceļa maize izstādei, Jāzepa Pīgožņa balvai, visai mūsu ainavu glezniecībai, tās radītājiem, katram skatītājam! Šodien un nākamībā.

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne



 

Līdz 2015. gada 5. maijam Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā izstādi „Pavasara ziedi” Preiļu kultūras nama izstāžu zālē /Raiņa bulvārī 28/

Savu ziedu stāstu muzeja apmeklētājiem piedāvā mākslas draugu kopa no biedrības „Mediju radošā studija”. Gleznošanas prieks ir apvienojis dažādu interešu, vecuma un atšķirīgu profesiju pārstāvjus. Gada garumā otu un eļļas krāsu prasmes un iemaņas mākslas draugiem ir mācījušas profesionālas gleznotājas, Rēzeknes un Mākslas dizaina vidusskolas pedagoģes Inga Onževa un Agra Ritiņa. Pirmos soļus un darba materiālus, veidojot mākslas draugu kopu, finansēja Sabiedrības Integrācijas fonds projekta „Mediju radošā studija” darbības atbalsta programma līdzdalībai kultūrpolitikas jomā”, (Nr.2012.EEZ/DAP/MIC/153) ietvaros. 

Mediju radošās studijas mākslas draugu kopa – Marianna Zeltiņa, žurnāla A12 administratore. „Gleznošana ir viena no mīļākajām nodarbēm. Gleznošanas nodarbība ir kā skaisto sajūtu kokteilis. Krāsu jaukšana noskaņo radīšanai, notiek krāsu un sajūtu ķīmija. Gleznošana man palīdz izprast sevi, savu raksturu, plusus un mīnusus. Tas ir tāds dziļš ceļojums savā iekšējā pasaulē. Man gleznošana ir dziedinoša. Caur gleznu uz audekla es rodu jaunu sevi.” Iveta Morkāne ir šuvēja. Ļoti patīk gleznot dabu un ziedus, ietekmējusies no tradicionālās glezniecības savienojumā ar sirsnīgo pasaules skatījumu. Rasma Šmaukstele strādā valsts pārvaldē, pēc dabas ir izteikts matemātiķis ar mākslinieka dvēseli. Darbi top pārdomāti, iedziļinoties un kritiski vērtējot padarīto. Kristas Lipskas gleznas ir eksplozīvas un emocionālas, bet Ineta Lipska  darbos maigi raksturo katra zieda niansi. Ieva Pastare – studē Rīgas Tehniskajā Universitātē transportbūves, rēzekniete. Patīk darboties ar otiņām un krāsām. Tas atbrīvo un raisa daudz jaunu domu. „Kad glezno, nekad nevari būt drošs par to, kas no tā izvērtīsies, jo iedomas nesakrīt ar reāli notiekošo uz audekla, bet rezultāts vienmēr ir negaidīts un patīkami pārsteidzošs”. Ināra Groce, žurnāla A12 redaktore, projektu vadītāja. Gleznošana jau pāris gadus ir viens no vaļaspriekiem. Uzskata, ka darbi abstrakti atspoguļo mūsu realitāti. Inga Drele – deju kolektīva „Dziga” vadītāja un horeogrāfe. Pirmie gleznošanas mēģinājumi ir bijuši radošajā plenērā šī gada vasarā.  Spilgtā un enerģiskā dzīves attieksme dzīvo arī zieda stāstā. Inga Aleksandroviča – Rēzeknes novada pašvaldības Būvvaldes vadītāja, būvinženiere. Ir bijusi vēlme gleznot, radoši darboties. Gleznošana rada iedvesmu. Ilvija Pastare ir arhitekte, gleznošana ir kā meditācija un līdzās stāvošās profesionālās gleznotājas vienmēr var palīdzēt, kā otas radošo lidojumu mākslinieciski un virtuozi pabeigt, lai radītu mākslas drauga cienīgu šedevru. Sandra Mežore, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas direktore. Gleznošanu uzsāka tikai šī gada pavasarī un katrs darbs ir īpaši mīlēts, enerģiski piesātināts. Elita Zaščerinska ir sportiste. Pēc fiziskām aktivitātēm vislabākais ir mākslinieciski apcerējumi un relaksācija. Ļoti patīk gleznotājs Klimts, bet ietekmēties no viņa ir neiespējami. Elizabete Groce ir skolniece. Gleznotāja ir viena no mīļākajām nākotnes profesijām. Krāsas un pasauli redz patiesi un bez uzspiestiem pieaugušo stereotipiem.

Nāciet un tiksimies „Ziedos” izstādes noslēgumā 5. maijā plkst. 15.30 un, varbūt, mūsu ziedu prieka stāsts arī Jūsos atvērs vēlmi gleznot, zīmēt vai jebkādi citādi ļauties radīšanas priekam.

Info: Ināra Groce, 29299709, inara.groce@inbox.lv


 


 

No 2015. gada 1. februāra līdz 6. martam  Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs Preiļu galvenajā bibliotēkā piedāvā lieliskā mākslinieka Jāzepa Pīgožņa (1934 – 2014) jubilejas izstādi „Krāsas, līnijas un formas”.

Jāzeps Pīgoznis dzimis 1934. gada 15. septembrī Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Odumānu sādžas Sidrabiņu mājas. Izaudzis zemnieku ģimenē vietējo vērtību – dabas, lauku darbu, folkloras un etnogrāfijas – ieskauts. Pamatizglītību ieguvis Dravnieku pamatskolā. 1953. gadā pabeidzis J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, 1959. gadā  – Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Līgo vakars”. 1992. gadā ieguvis Mākslas maģistra grādu. Bijis Latvijas Mākslas akadēmijas vecākais pasniedzējs (1972 – 1986), docents (1986 – 1992). Piešķirts profesora zinātniskais nosaukums Latvijas mākslas akadēmijā (1992). PSRS Mākslinieku savienības valdes loceklis (1983 – 1989), Latvijas Mākslinieku savienības Valdes priekšsēdētāja vietnieks (1987 – 1990). Visos amatos un visu savu apzinīgo darba mūžu mākslinieks rūpējies par dzimtās Latgales kultūras dzīves kvalitāti un sniedzis palīdzību Latgales māksliniekiem izstāžu, t.sk. starptautisko, sarīkošanā. 1982. gadā saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu. 2011. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Jubilejas personālizstādē Preiļos apskatāmas gleznas no Pīgožņu ģimenes privātkolekcijas, kuras tapušas laika periodā no 1990. gada līdz 2014. gadam. „Saule mežā”, tā saucas viens no pēdējiem mākslinieka darbiem. 

Izstādes tematiku veido galvenokārt ainava, kuru var identificēt ar Latgales ainavu. Tā ir fantastiska vīzija par dabu – ābeles ziemā, vizbuļi mežā, bērzi pļavas vidū, plaukstoši koki, upe, saules gaisma.

Apskatāmi arī Marokā 2008. gadā  Itālijā 2010. gadā un Norvēģijā 1996. gadā tapuši darbi.

Informāciju sagatavoja:
Tekla Bekeša
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja


 

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā Vēsmas Ušpeles, Ilzes Griezānes,  Vijas Stupānes,  Agras Ritiņas gleznu izstādi „V.I.V.A.” no 2015. gada 12. februāra līdz 7. martam Preiļu kultūras nama izstāžu zālē, Raiņa bulv. 28 

Šis un tas par lielisko četrinieku.

Dažkārt dzīvi vajag uztvert kā spēli  – viegli, nepiespiesti un it kā rotaļājoties, tā mēs atrodam arī rezultātu, it kā starp citu, bet  – pārliecinošu n iedarbīgu. Jauno mākslineču  – Agras Ritiņas, Vijas Stupānes, Ilzes Griezānes un Vēsmas Ušpeles kopējā sadarbība tiešām ir kā spēle  – tajā piedalās spēles vadītājas un spēlē esam iesaistīti arī mēs, tie, kas skatāmies,  pētām, priecājamies un cenšamies apskatīt  viņu darbos tās gleznieciskās kvalitātes, pārliecinoši radošās domas spēku, kas mūs saista un mudina mūs atkal no jauna tikties ar viņu radītajām gleznām.  Četrinieka  kopīgās gaitas ir aizsākušās ap 2006.gadu, ilgstošā kopsadarbība ir apliecinājums  gleznotāju personību stiprumam, jo tikai pārliecnāti mākslinieki var tik ilgstoši strādāt viens otram līdzās, papildnot viens otru, saglabājot individuālo raksturu, vēl vairāk  – to izkopjot un ar katru radošo darbu atrādīšanu publiski apliecināt, ka radošais individuālais rokraksts  tiek izkopts arvien pilnīgāk. Visas gleznotājas ir no Latgales  – ija dzīvo Preiļu novadā Kastīrē un audzina piecus dēlus, atrodot laiku arī gleznošanai, ko viņa ir apguvusi  Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē, ir mākslas bakalaurs.  Ilze ikdienā vada Latgales mākslas un amatniecības centra darbu Līvānos, arī LMA ieguvusi mākslas bakalaura grādu – nopietni gleznošanai  pievērsusies no 2006.gada. Vēsma dzīvo Maltas novada Garkalnos un radošo spēku sevī  apzinājusies jau vidusskolas laikā, tāpēc arī studējusi gleznošanu LMA LF un ieguvusi mākslas bakalaura grādu. Agras radošais ceļš ir ilgstošs un cieši saistīts ar viņas kā pedagoga darbu kopš 1997. gada, arī viņa studējusi LMA LF un vēlāk ieguvusi arī maģistra grādu mākslā LMA. Kopīgā radoša sadarbība aizsākusies   apmēram 2006. gadā, kad jaunās mākslinieces uzsāka kopīgi doties plenēros, lai gleznojot dalītos pieredzē, pārdzīvojumos, atpūstos, smeltos spēku n pārliecību par izvēlētā radošā ceļa nepieciešamību, jo tas, ko varam dēvēt par mākslu, ir atradis neatgriezenisku izpausmi visās četrās personībās.

Mākslas maģistre un ilgstoša Vijas, Vēsmas, Agras un Ilzes darbu vērotāja Evija Vasilevska.

Pavasarī „Mākslas dienās 2010” varējām skatīt Vēsmas Ušpeles un Vijas Stupānes gleznu izstādi  „Ceļavējš  Preiļos”. Ceļavējš ir izrādījies  labvēlīgs – 2013. gada martā izstādē  „Kaķi. Četras runces”  ar saviem darbiem piedalījās  vēl  divas mākslinieces:  Ilze Griezāne un Agra Ritiņa.  Pagājušajā gada pavasarī  izstādei  jau bija pārliecinošs nosaukums  –   „Četru ogu kokteilis”  (eksponēta Preiļu galvenajā bibliotēkā ) un  šogad, jau tradicionāli agrā pavasarī,  aicinām Preiļu iedzīvotājus un pilsētas viesus  baudīt kārtējo četru mākslinieču pavasarīgi gaišo un  košo gleznu izstādi „V.I.V.A” .  Arī solījums ir pildīts – šajā izstādē skatāma pagājušgada izstādei  paredzētā, bet toreiz nepabeigtā Vijas Stupānes  glezna „Čertru ogu kokteilis”.

Informāciju sagatavoja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja galvenā māksliniece Silvija Berezovska.

Izstāde „Jāzeps Baško – gaisa fūrmanis”

veltīta mūsu novadniekam, lidotājam, ģenerālim Jāzepam (Jezupam) Baško (1889 – 1946), un Pirmā pasaules kara simtgadei.

1.kārta tiks atklāta 2014.gada 11. novembrī. Sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju izstādē varēs skatīt unikālus priekšmetus: ģenerāļa J.Baško mundieri, J.Baško avarējušās lidmašīnas atlūzu, lidotāja cepuri, Krievijas apbalvojumus, kā arī citus priekšmetus, izmēģināt izglītojošo programmu – digitālo testu par Jāzepu Baško un Latvijas aviāciju, kas tapis sadarbība ar Preiļu Valsts ģimnāziju. Pirmie 10 izstādes apmeklētāji un uzvarētāji iegūs balvu – Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja gada suvenīru.

2. kārtā – šī gada 27. decembrī ( pēc vecā stila J.Baško dzimšanas dienā) tiks prezentēta ekspozīcija „Iļja Muromietis”, ko atbalstīja Latvijas Kultūras ministrijas projektā un līdzfinansējumu piešķīra Preiļu novada dome. Uz pasākumu izteikuši vēlēšanos ierasties ģenerāļa Jāzepa Baško mazdēls Jāzeps Baško, lidotājs, ilgus gadus Spilves aviācijas muzeja vadītājs Aivars Grahoļskis.

Izstādē varēs izsekot, kā no vienkārša Latgales lauku ganu zēna, centīga mācību un darba rezultātā J.Baško kļuva par ievērojamu kara lidotāju, eskadriļas „Iļja Muromietis” komandieri, Latvijas Gaisa karaspēka organizatoru, Aviācijas divizionu komandieri, Armijas Aviācijas virspavēlnieku, ģenerāli, bet pēc savas būtības dziļi reliģiozu cilvēku, vienādi taisnīgu pret virsniekiem un saviem padotajiem, klusu, nenogurstošu sava darba darītāju. Aviācijas jomā lielu autoritāti ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām, kas pēdējo gadu desmitu laikā bijis nepamatoti aizmists.

Piedalījies Pirmajā pasaules karā un apbalvots ar visiem tā laika augstākajiem Krievijas apbalvojumiem. Jāzeps Baško pirmais uzsācis lidojumus ziemā un grupu lidojumus – pa sešām, deviņām un divpadsmit lidmašīnām. Viņš uzstādījis arī tā laika lidojumu tāluma, ilguma, augstuma un ātruma pasaules rekordus.

Sava dienesta laikā Latvijas Aviācijas armijā Jāzeps Baško turpinājis veidot lidlauku tīklu un stiprināt Latvijas Aviāciju iepērkot jaunas, modernas kara lidmašīnas. Nozīmīgs ir J.Baško ieguldījums militārajā rakstniecībā. Viņš sarakstīja daudzas publikācijas un grāmatas aviācijas nozarē: „Aeronavigācija”, „Gaisa flotes darbība” 2 daļās, „Aviācija”, „Cīņa ar lidmašīnu katastrofām” „Ātruma grafika”, „Aviācijas taktika”, „Aviācijas darbība piemēros” u.c. darbus. Par dienestu Latvijas aviācijas armijā saņēmis pateicības, apbalvots ar III šķiras Triju zvaigžņu ordeņi , II šķiras Viestura ordeni, kā arī saņēmis ārzemju apbalvojumus.

Viņa vārds ierakstīts Luija Blerio Zelta grāmatā (Parīzē) labāko lidotāju vidū.

Pateicoties KKF līdzekļiem tika restaurēta Ž.Šeinberga glezna „Jevdokija Baško”.

No 2014. gada 16. novembra līdz 27. decembrim Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā JĀZEPA PĪGOŽŅA jubilejas izstādi „Krāsas, līnijas un formas”.


Preiļu kultūras nama izstāžu zālē /Raiņa bulvārī 28/

Jāzeps Pīgoznis (1934-2014) dzimis Rēzeknes apriņķa Ružinas pagasta Odumānu sādžas Sidrabiņu mājās.

Esmu zemnieku bērns mūžīgās paaudzēs, turklāt dziļos, dziļos laukos, kur sabiedriski kulturālās aktivitātes neiesniedzas. Biju vietējo ierasto vērtību – dabas, lauku darbu, folkloras un etnogrāfijas – ieskauts. Tomēr laikam esmu piedzimis novirzīts uz vizuālo pasauli. Viss vizuālais šķita pats par sevi saprotams un viegli lietojams. Pat grāmatas mēs ar brāli, mazi būdami, šķirojām vienkārši un strikti. Ja tā ir „čāmu”(ķēmu) – tātad ar zīmējumiem. O! Tad tā izraisīja lielu interesi. Ja „sprostuo” (parastā) – tad nu tā…

Neatceros, kad sāku zīmēt, bet piecu sešu gadu vecumā zīmēju caurām dienām. …

… Pirmoreiz manu mūža profesiju man piedēvāja zemnieks – tēvs. Rādīdams manu zīmējumu, viņš teica: Šitas ir mūsu mākslinieks!

Pīgoznis Jāzeps. Pēckarš. Krāsas. Jaunība. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2014., 7.lpp.

1948.- 1953. Mācās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Skolu beidz ar izcilību.

1952. gadā pirmo reizi piedalās mākslas izstādē ( N. Gogoļa simtgadei veltītajā republikas mākslas izstādē Valsts Mākslas muzejā Rīgā ar ilustrācijām N. Gogoļa stātam „Vijs”).

1953.- 1959. Studē Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Beidz ar diplomdarbu „Līgovakars”, vadītājs E. Kalniņš.

1992. Ieguvis Mākslas  maģistra grādu. Piešķirts profesora zinātniskais nosaukums Latvijas Mākslas akadēmijā.

Jāzeps Pīgoznis ir saņēmis daudzus apbalvojumus un pagodinājumus par grāmatu ilustrācijām dažādos konkursos.

1982. Piešķirts Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums.

2000. Piešķirta Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija par ieguldījumu mākslā.

2001. Rīgas astoņsimtgadē veiktajā rīdzinieku veiktajā aptaujā atzīts par vienu no 100 ievērojamākajiem rīdziniekiem.

2011. Triju zvaigžņu ordenis par mūža ieguldījumu un Latvijas labā paveikto.

Piedalījies R. Kalniņa filmas „Elpojiet dziļi”( sākotnēji filmas nosaukums bija „Četri balti krekli”) veidošanā.1967.g. Epizodiskā lomā kā mākslinieks, kura darbnīcā, labojot telefonu, Ulda Pūcīša atveidotais Cēzars sacer dziesmu „Viņi dejoja vienu vasaru”. Šī filma sākas ar Jāzepa Pīgožņa uz asfalta ar krītu zīmētiem titriem.

Piedalījies J. Streiča filmas „Likteņdzirnas” veidošanā. 1997.g. Bija autors Romualda Ancāna tēlotā mākslinieka Vincenta gleznām.

Piedalījies J. Streiča filmā  „Rūdolfa mantojums”. 2010.g.

Izstādē eksponētas Jāzepa Pīgožņa gleznas un viņa darinātās medaļas. Izstādi papildina mākslinieka personīgās lietas: molberts, krāsas, otas, krāsu kastes, paletes u. c. darba instrumenti no Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma.

Teksts: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša

No 2014. gada 3. līdz 30. novembrim Preiļu galvenajā bibliotēkā izstāde „Portrets gleznās un grafikās” no Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma.

Portrets ir viena no svarīgākajām pasaules vēstures tēmām. Īpaši daudzveidīgs ir gleznotais portrets, kas daudzu gadsimtu gaitā eiropeiskās kultūras ietvaros kļuva par vienu no galvenajiem tēlotājas mākslas žanriem.

Dažādos portreta mākslas attīstības periodos tēla sakritības pakāpe ar modeli varēja būt dažāda – portrets bija vai nu naturālistisks, vai idealizēts, vai abstrahēts -, tomēr zināma atbilstība modelim vienmēr tika uzskatīta par raksturīgu šī žanra īpašību.

Daudziem 20.gs. sākuma portretiem piemīt tradicionālais naturālisms, portretiskais tēls tika pielīdzināts vizuālajai realitātei, uzsvērti detalizējot tēlojumu, gan reprezentēt, gan aprakstoši fiksēt modeli. Portretējamā sociālo statusu, viņa dienesta pakāpi citreiz norādīja goda zīmes vai – retāk sarežģītu kompozīciju gadījumos – kāds aksesuārs. Svarīgs šai aspektā arī svētdienīgs, kārtīgs modes tērps, sakārtota – arī modes frizūra.

Akcents, ko pateicoties impresionisma izraisītajai „revolūcijai” iezīmē 20.gadsimta sākums ir plenēra, līdz ar to arī gaismas un dabas motīvu, ienākšana portretā un mākslinieka atbrīvošanās no naturālisma, dabas kopēšanu atstājot fotogrāfijas ziņā un meklējot citu „realitāti”.

Dažreiz glezniecība un grafika ir vienīgi formas jautājums, kad mērķis ir noklāt gleznas plakni ar līnijām un krāsām. Šajā gadījumā cilvēka figūra ir tikai viens no sižetiskajiem motīviem, un mākslinieks to attēlo gluži tāpat kā pārējos objektus, atsakoties piešķirt tai psiholoģiskas vai īpašas dramatiskas nozīmes.

Izstāde ir neliels pieskāriens portreta žanram , kurā skatāmi gan gluži parasti portreti, gan figurālas kompozīcijas,  gan laikmetam raksturīgās iezīmes mākslinieku darbos. Vairāku autoru darbos (A. Zelčs, V. Kokorevičs, J. Plivda  u. c.) portretēti gan reģiona, gan arī Preiļu novada cilvēki.  Pētera Gleizdāna (1934-2013) draudzīgie šarži ataino tuvas, ar izcilām rakstura īpašībām apveltītas personības, kuras rada, meklē un papildina kultūras vērtības, liekot skanēt Latvijas vārdam pasaulē. 

Izstādē eksponētas gleznas un grafikas no Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja krājuma.

Informāciju sagatavoja:  

Silvija Berezovska

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja galvenā māksliniece

No 2014.gada 16. maija līdz 2014. gada 30. augustam Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīciju zālē /Raiņa bulv. 28/ 

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā Harija Jākobsona dzintara rotu izstādi

„SILTAIS STAROJUMS jeb DZINTARA DAUDZVEIDĪBA” 


Harijs Jākobsons – siguldietis, Latvijas Amatniecības kameras dzintara apstrādes amata meistars,  publiski pieejamās dzintara darbnīcas Siguldā saimnieks – tā īsumā var teikt par izstādes “Siltais starojums jeb dzintara daudzveidība” autoru. Harijs profesionāli strādā kopš 1977.gada, pēc publicitātes nav tiecies un ir priecīgs par to, ka izdzīvojis savā  arodā, kā dzintara meistars. Savus darbus eksponējis Eiropā – prestižajā dizaina izstādē Parīzē Maison & Objet, arī Europeische Kunsthandwerk – Āhenē, tad vēl Francijā u.c.

Meistaram ir Latvijas patents, ir Eiropas patents, ir aģenti Francijā, viņa dzintara izstrādājumi ir pazīstami visā pasaulē. Eiropas patentu valde, izsniedzot dokumentu, uzsvērusi, ka tādas preces nav pat viņu Lokarno klasifikatorā.

 “Pēdējo gadu laikā dzintara darbnīcu apmeklējuši viesi no aptuveni piecdesmit valstīm. Visādi jocīgi atgadījumi un pasūtījumi ir bijuši, visādi cilvēki ir viesojušies. Arī pasūtījumi ir bijuši ļoti neparasti, piemēram, no Šveices lūdza, lai gatavoju suņu kakla siksnas ar dzintariem, atbrauc vācieši – mums vajag baloža spalvu no dzintara utt. Pats arī, kad biju jauns, tāds puišelis, biju izgatavojis saulesbrilles ar dzintara stikliem. Tad guvu pieredzi, ka dzintars ir ļoti trausls. Samaksu par darbnīcas apmeklējumu es neņemu, tā ir mana pārliecība. Man svarīgas ir draudzīgas attiecības, tas, ka cilvēki mani atceras, aicina ciemos,” tā par sevi stāsta Siguldas pilsētas Vēju ielas dzintara darbnīcas saimnieks.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīciju zālē eksponētās rotas

Harijs Jākobsons gatavoja un atlasīja speciāli izstādei Preiļos, vēloties izcelt un parādīt dzintara daudzveidību un tā dabas doto formu un krāsu variācijas. 

Izstāde atvērta:
Darbdienās  no  plkst. 11:00 līdz plkst. 18:00

Sestdienās no plkst.10:00 līdz plkst. 16:00

Svētdienās – slēgta.

Tālrunis uzziņām : 65322731.

Informāciju sagatavoja:
Silvija Ivanovska
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja lietišķās mākslas speciāliste
m.t. 26742058, e-pasts: silvija.ivanovska@inbox.lv

Osvalds Zvejsalnieks


Līdz 2014. gada 21. jūnijam Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā Osvalda Zvejsalnieka jubilejas gleznu izstādi „Terra vitae” Preiļu kultūras nama konferenču zālē / Raiņa bulv. 28/

Gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktors,  Rēzeknes pilsētas Goda pilsonis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

 

Dzimis 1944. gadā Varakļānos.  

Profesionālā izglītība – Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļa (1963 – 1971). Mākslas maģistrs.

Izstādēs piedalās no 1971. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1976. gada.

Aktīva sabiedriskās dzīves līdzdalībnieks, mākslinieks pastāvīgi dzīvo un strādā Rēzeknē, uzticīgs dzimtajai “zilo ezeru zemei” – Latgalei, kuru uzskata par vienu no gleznainākajiem reģioniem Baltijā.
Osvalda Zvejsalnieka darbi ir izstādīti dažādās valstīs, tostarp Krievijā, Vācijā, Japānā; daudzi no tiem pašlaik atrodas muzejos un privātās kolekcijās visā pasaulē.

Osvaldam Zvejsalniekam ir raksturīgas spilgtas, sulīgas, piesātinātas krāsas un sižeti, kurus iedvesmojusi dzīve. Daudzos darbos tiek atspoguļotas Latgales – Rēzeknes, Preiļu, Krāslavas un citu apvidu – pilsētu un dabas ainavas.
Kā saka pats autors, “manā izpratnē glezniecība ir emocionāli piesātināta krāsa. Šādas emocionāli uzlādētas krāsas arī ir vienīgā patiesās mākslas pazīme”. Osvalds Zvejsalnieks ir pārliecināts, ka labākie ir tie mākslinieki, kas spēj saglabāt skaidru un bērnišķīgu dzīves uztveri, apvienojot to ar visaugstāko profesionalitātes līmeni.

No 2014.gada 28. februāra līdz 2014. gada 30. decembrim
Preiļu 1. pamatskolas muzeja telpās /Daugavpils ielā 34/ Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā izstādi „Sprogaina vilna jāizstiepj taisna”. Izstāde no muzeja krājuma.


Vilna ar savām daudzajām funkcijām ir šķiedru karaliene, savukārt, darbs pie vilnas apstrādāšanas rūpīgs un ilglaicīgs. Darba procesu nosaukumi –  aitu cirpšana, vilnas mazgāšana, vilnas žāvēšana, plucināšana, sukāšana, vērpšana, šķeterēšana, diegu tīšana uz tītavām – jaunākajai paaudzei atšifrējami gluži vai ar latgaliešu kultūras Gada balvu „Boņuks 2013” novērtētās  „Latgales lingvoteritoriālās vārdnīcas” palīdzību. Vilnas apstrādei  nepieciešamie  speciālie darbarīki – cirpšanas dzirkles, kārstuves, tītavas, vērpšanas ratiņi, kuri kādreiz tika izmantoti katrā  lauku sēta, šodien sastopami aizvien retāk.
Izstādes apmeklētājiem piedāvājam iepazīties ne tikai ar muzeja krājuma kolekcijās glabātajiem  senajiem vilnas apstrādes darbarīkiem un vilnas izstrādājumiem, bet arī pārliecināties par cirtaino šķiedru pārvērtībām to dažādajos pārstrādes posmos. Mūsu senči, darinot apģērbus,lieliski  prata izmantot gan vilnas labās, gan arī negatīvās  īpašības.
Piedaloties izglītojošās programmas „Aitiņa Sprogainīte” aktivitātēs, vilnas savdabīgo raksturu varēs iepazīt un novērtēt dažādu vecumu izstādes apmeklētāji.
Izstāde atvērta:
Trešdien no  plkst. 10:00 līdz plkst. 15:00
Pirmdien, otrdien, ceturtdien – iepriekšēja pieteikšanās
Tālruņi uzziņām – 26742058, 65322731.
Sestdien, svētdien – slēgta.

Informāciju sagatavoja: Silvija Ivanovska
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja lietišķās mākslas speciāliste

Izstāde

Plauksta , gliemežvāks vai karote

2014. gada 3. marts – 2014. gada 10. maijs

No 2014. gada 3. marta līdz 2014. gada 10. maijam Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs ekspozīciju zālē (Raiņa bulvārī 28) piedāvā izstādi „Plauksta, gliemežvāks vai karote” no muzeja krājuma un kokgriezēja Andra Brica privātkolekcijas. Izstādē apskatāmi sudraba galda piederumi no muzeja kolekcijas un 160 karotes, izgatavotas no 40 dažādu koku, krūmu un augu sugām, no Andra Brica privātkolekcijas.

Muzeja sudraba galda piederumu kolekcijā glabājas ilggadējās izglītības un kultūras darbinieces Lidijas Pastores un ilggadējās medicīnas darbinieces Irēnas Pavlovičas dāvinājumi.

Lidija Pastore (1928 – 2011) un brālis Aleksandrs (1926 -2012) dzimuši Preiļos, skolotājas Marija Pastores (dz. Jeremeckas,  1898 – 1979) un pasta ierēdņa Aleksandra Pastora ģimenē. Marija Jeremecka skolotājas darba gaitas uzsāka toreizējā Silajāņu pagasta Riebiņos 1914. gada rudenī pēc Varšavas ģimnāzijas absolvēšanas ar sudraba medaļu un Augstāko Bestuževa sieviešu kursu Pēterburgā beigšanas. Pēc tam strādāja par Preiļu pagasta Maskaunieku  pamatskolas pārzini, 1927. gadā pārcelta darbā uz Preiļu krievu 6-klasīgo pamatskolu, tad Preiļu 1.vidusskolu. Viņa mācīja dažāda vecuma bērniem krievu valodu un vēsturi. Lidija Pastore mācījusies Preiļu pagasta 6-klasīgajā pamatskolā, ieguvusi augstāko izglītību strādājusi arodbiedrību darbā Rīgā, bet 1980.gados atgriezusies Preiļos, kur arī pavadījusi mūža nogali. Apbedīta Preiļu pilsētas kapos. Muzejam dāvinātie trauki ir ģimenes relikvijas.

Irēna Pavloviča (1939) dzimusi un pamatizglītību ieguvusi Preiļos. Viņas vectēvam Nikolajam Pavlovičam (1861 – 1953) piederējusi neliela muižiņa, ko viņš nospēlējis kārtīs. Daļu vērtīgo lietu ir izdevies izglābt. Tās ilgus gadus glabājušās pie Irēnas kundzes.

Kādu nakti Irēna redzējusi vīziju, ka pie viņas atnācis vectēvs un lūdzis izglābtās lietas atgriezt Preiļos. Izpildot vectēva lūgumu 2012.gadā Irēna Pavloviča ģimenes relikvijas uzdāvināja muzejam.

Andra Brica (1967) grebto koka karošu un smeļamo kausu kolekcijā ir 160 priekšmeti, kuru darināšanai izmantotas vairāk nekā 40 koku un krūmu sugas, arī augi – purva vaivariņi, zilenes, diždadži. Ikvienam materiālam atrasta visatbilstošākā forma un ideja. Cik dažādi ir materiāli, tik daudzveidīga to krāsa, spīdums un dabas veidotā ornamentālā tekstūra. Kā pārsteigums pašam meistaram un vērīgiem skatītājiem.

Interesanti, ka pirmo karotīti Andris Brics izgrebis savam mazajam dēliņam zāļu dzeršanai.

Andris Brics dzimis Preiļu rajona Saunas pagastā. Mācījies Salas pamatskolā, galdnieka amatu apguvis Cēsu 4. arodskolā. No 1988. gada līdz 1993. gadam strādāja par mēbeļu galdnieku sadzīves pakalpojumu kombinātā „Ozols” Preiļos. Šobrīd ir pašnodarbinātā persona, strādā mežizstrādē.

Andra Brica karošu kolekcija ir mūsdienīga dabasbērna cieņas apliecinājums kokam

Izstādes laikā plānotas vairākas ar to saistītas aktivitātes visdažādākajai mērķauditorijai. 25. martā visi interesenti aicināti uz pasākumu „Sibīrijas karote un murcovka”.

Izstāde atvērta

Otrdien – piektdien no plkst. 11.00 līdz plkst. 18.00

Sestdien no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00

Svētdien, pirmdien – slēgta

Informāciju sagatavoja:
Tekla Bekeša

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja
Tālrunis uzziņām 65322731, 26056076
e-pasts: muzejs@preili.lv


Galda piederumiem ir sena vēsture. Visvecākais galda piederums ir karote un nazis. Eiropā to lietoja jau 3.gadu tūkstotī p.m.ē. Tas liecina, ka Eiropas tautām uzturā tajā laikā bija daudz šķidru un pusšķidru ēdienu. Antīkās, 1.gadu tūkstoša vidū p.m.ē. lietotās karotes forma gandrīz neatšķīrās no mūsdienu karotes. Karotes izgatavoja no raga, bronzas, zelta un sudraba. Eiropas ziemeļos un austrumos izmantoja koka karotes.

Sākotnēji, kā zināms, pirmie cilvēki ēda ar rokām, taču pēc tam tika aizgudroti dažādi priekšmeti, lai atvieglotu ēšanas procesu. Tāpēc galda piederumiem ir sena vēsture. Nazis sākotnēji nebija īpaši nepieciešams, jo ēdienu varēja sadalīt ar rokām. Arī dakšiņa ne, jo gaļas gabalu varēja paņemt ar pirkstiem. Taču šķidra, sevišķi karsta ēdiena ēšanai bija vajadzīgs kaut kas, ar ko to ēst. Un kā liecina arheoloģiskie izrakumi, šķidrs un pusšķidrs ēdiens Eiropā lietots jau pirms mūsu ēras. Tieši tāpēc karote tika izgudrota pati pirmā – apmēram 3. gadu tūkst. p.m.ē., lai gan nav zināms, kas to ir izgudrojis.

Ēdamās karotes pirmveids ir sauja. Jau kultūras pirmsākumos cilvēki kā karotes izmantojuši dobus priekšmetus, piemēram, gliemežvākus un cietās augļu un riekstu čaulas, paleolītā – lielo dzīvnieku locītavu kaulus. Karotes savu tagadējo veidu ieguvušas neolītā un kopš tā laika tās savu izskatu nav daudz mainījušas. Kāts ar kausu parasti darināts no viena gabala. Sākumā tās tika darinātas no koka, raga, akmens, māla. No šādiem izejmateriāliem karotes izgatavoja Ēģiptieši pirms tūkstošiem gadu. Savukārt grieķi un romieši ēda ar bronzas un sudraba karotēm. Eiropas ziemeļos un austrumos izmantoja koka karotes.

Citi pētnieki uzskata, ka galda piederumu vēsture sākās ar salvetēm, kuras lietoja senie ēģiptieši, grieķi un romieši. Tajos tālajos laikos, kad tika ēsts ar rokām un maltītes ievilkās vairāku stundu garumā, salvetes bija tik pat lielas kā dvieļi, jo rokas nācās slaucīt diezgan bieži. Jā, bija laiki, kad arī tā sauktie dižciltīgie ēdienu ņēma ar rokām no kopējās bļodas, ko novietoja aplī guļošu vai sēdošu ēdāju vidū.

Nākamais pielietotais galda piederums bija nazis.

Pēcāk tika radītas arī dakšas, un tas jau bija liels solis kultūras attīstībā. Lai arī cik dīvaini nebūtu, nazis un dakša parādījās jau mūsu ērā, taču ilgu laiku ņemt ēdienu ar dakšiņu skaitījās muļķīgi un pat apkaunojoši un tāpēc to uzdrošinājās tikai visprogresīvākie cilvēki. Izrādās, ka cilvēki nazi un dakšiņu sākuši iepazīt tikai pirms 300 gadiem.

Sākumā ēšanai izmantotā dakšiņa bija divzaraina, vēlāk sāka izgatavot trīszaru un četrzaru dakšiņas. Pirmo dakšu izgatavoja 11.gs.70 gadu sākumā vienā eksemplārā.

Izrādās, ka Francijas un Navarras karalis Luijs XIV (1638.-1715.) bija absolūts modes noteicējs, viņš noteica ne tikai galma tērpšanās nosacījumus, bet arī galma uzvedību, gaitu un arī galda kultūru. Līdz ar to viņa laikā pirmo reizi plaši tika pielietoti tādi galda piederumi kā nazis un dakšiņa.

Pasaule sākotnēji nespēja pieņemt šos galda piederumus – dakšiņas un naža – lietošanu un neviens pat nespēja iedomāties, ka pēc vairākiem gadu simtiem, tā pat kļūs par nepieciešamību – lietot nazi un dakšu.
Lai arī ēšanas piederumiem ir sena vēsture un lielākajā daļā pasaules tos pielieto, tomēr, lūk, daži dati par situāciju pasaulē:

250 miljoni cilvēku ēd tikai ar rokām;

750 miljoni – ar nazi un ar rokām;

1200 miljoni – ar irbuļiem;

1500 miljoni – ar karoti, dakšiņu un nazi.

No 2013.gada 16. decembra līdz 2014. gada 4. februārim Preiļu KN konferenču zālē /Raiņa bulv. 28/  Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā izstādi

Labas!

(Sveiki! – no lietuviešu val.)

Veisiejas (Lietuva) Sv. Jurģa mākslas galerijas gleznu kolekcija

Veisieja – neliela Dzūkijas mazpilsētiņa, tuvu Polijas robežai, ir viena no skaistākajām Lietuvā. To ieskauj divi ezeri, gleznaini pakalni, aiz kuriem mirdz ūdeņi. Tur smilšainās atmatas pārsteidz ar tādu ziedu bagātība, kādu Latvijā neredzēt tāpat kā sēņu un ogu dāsnumu, bez kura Dzūku meitas nebūtu tik daiļas.

Te mīl mākslu un ik pavasari viesmīlīgi uzņem gleznotājus, kokgriezējus un metālkalējus, lai tie brīvi no rūpēm varētu nodoties jaunradei un priekam, ka ir kopā ar savējiem un ne tikai no Lietuvas vien. Veisiejas plenērs jau kļuvis populārs kaimiņu valstīs – Latvijā, Baltkrievijā, Krievijā, Polijā. Tradīcija prasa katram māksliniekam dāvāt vienu gleznu Veisiejas Sv. Jurģa mākslas galerijai, kuras garīgais patrons un simbols ir šis svētais, kas latviski sauktos Juris. Par godu šim kristīgās leģendas varonim miesta augstākajā pakalnē kā dominante slienas stalts un nesatricināms Dievnams. Plenēra atklāšana sākās ar dievkalpojumu, jo šis notikums apkaimei jau kļuvis par vienu no gada svarīgākajiem pasākumiem. Veisiejas pavasara plenērus organizē un vada bijušais skolotājs Vitauts Žukauskas, mākslinieks un meistars uz visiem arodiem, jo savām rokām ir atjaunojis Šilaines muižiņu.

Pateicoties Lietuvas vēstniekam Ričardam Degutim tapa šī gleznu izstāde, kurā redzēsiet Veisiejas plenēristu dažādu gadu veikuma izlasi. Nebrīnieties, ka ieraudzīsiet arī Latvijas gleznotāju darbus. Kolekcija ir bagāta ar mākslinieku rokrakstu dažādību un jau ir izpelnījusi Kauņas un Viļņas mākslas zinātāju cildinājumus. Lietuvieši cer, ka arī preilieši to pienācīgi novērtēs.

                                                                                                  Jānis Streičs

Attēlā: Aleksandrs Vozbins. „Sv. Jurģis”. 2002., a.,e.80×70. Fragments

Informāciju sagatavoja: Silvija Berezovska, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja galvenā māksliniece, m.t. 29780156, e-pasts: b_silvija@inbox.lv

Noskaņu izstāde

2013. gada 12.decembris – 2014. gada 2.februāris 

No 2013. g. 12. decembra līdz 2014. g. 2. februārim

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīciju zālē Raiņa bulvārī 28

izstāde „Ak, eglīte, ak, eglīte…”.

Aizņemtajā ikdienas steigā iestājies rimtais pārdomu laiks, kad mēs ikviens apstājamies un  atskatāmies uz  pārdzīvoto un izjusto, uz paveikto un nepaveikto. Brīdis  starp bija – būs. Un tam visam viducī paslēpies kaut kas no mistikas, tradīcijām, no mūsu senču dzīvesziņas. Kas zina, varbūt tautas ticējumu, parašu un dažādu zīlēšanas veidu mākas arī šodien var noderēt labvēlīgas nākotnes pievilināšanai?

Gada nogalē Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs ar Preiļu pilsētas iedzīvotāju atbalstu  sagatavojis noskaņu izstādi “Ak, eglīte, ak, eglīte…”, kur katram apmeklētājam piedāvājam papriecāties, atrast savu bērnības atspulgu kopīgi savāktajā plašajā Ziemsvētku eglīšu rotājumu klāstā un dalīties šais sajūtās ar draugiem, bērniem,  mazbērniem un pavisam nepazīstamiem cilvēkiem. Senākie izstādē eksponētie spīgulīši rotājuši eglītes jau 1950.gadu sākumā, un tā, pa desmitgadēm līdz pat šodienai, ikviens apmeklētājs īpašā egles koka zaros var izsekot to dažādībai un modei.

Kas gan labāk var saderēt kopā, kā eglīšu rotājumi un pats Ziemassvētku koks? Tāpēc izstādi papildina informācija par un ap tautas dziesmās apdziedāto parasto egli, kura var sasniegt 40 metru augstumu, 200-300 gadu vecumu, un savā augšanas sākumposmā visvairāk iepriecina tieši Ziemas Saulgriežos. Sasniedzot ciršanas vecumu, egle kļūst par vērtīgu, plaši izmantojamu kokmateriālu. Muzeja krājuma kolekcijās pārstāvētas vairākas saimniecības priekšmetu grupas, kuru darināšanai mūsu senči izvēlējās egles koksni. No egles sanāca labākie galdiņu piena trauki, pusaugu eglīšu stumbrus izmantoja visdažādāko lauksaimniecības darbarīku kātiem, egļu dēļu griestus lika mājām, no tiem gatavoja  logu apmales un logu rotājumus. Arī kokļu meistari savām koklēm meklēja īpašas egles.

Raksturīgākie egles koka priekšmeti eksponēti izstādē.

Vienalga, vai mēs svinam Ziemas Saulgriežus vai Ziemassvētkus, egle kā mūžam zaļās dabas  un dzīvības simbols bijusi un ir noturīga  tautas tradīcijās, šādu noturību vēlam visiem tradīciju glabātājiem un kopējiem.

Izstādes aktivitātes:
Ziemassvētku pasts,
noskaņu tējas tase
vairāk kā pusgadsimtu sena laimes rata griešana ar dažādiem pārsteigumiem

Izstāde atvērta:
Darbdienās  no  plkst. 11:00 līdz plkst. 18:00
Sestdienās no plkst.10:00 līdz plkst. 16:00
Svētdienās, pirmdienās – slēgta.
Tālrunis uzziņām : 26742058, 65322731.

Informāciju sagatavoja:
Silvija Ivanovska
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste
Tālrunis  26742058, e- pasts: silvija.ivanovska@inbox.lv

Aicinām iegriezties Borhu muižas kapelā 

Pastaigājoties pa vēsturisko Preiļu muižas parku, aicinām iegriezties Borhu muižas kapelā un apskatīt Latvijas Mākslas akadēmijas studentu veidotās Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Botičelli, Rembranta darbu kopijas, kā arī tēlnieces Ēvī Upenieces ģipša skulptūras.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs krātuvē – Preiļu muižas parka vārtsarga namiņā, Paulāna ielā 4 piedāvā satikšanos ar Mārgu. Mētru. Zaļo.

Ūgu rōvu dagōjušu,
Mārgu jēmu izaugušu:
Gorda ūga dagōjuša,
Gudra mārga izauguša.

Niūļe gribu mārga byut,
Niūļe sevi darynōti:
Būrdeitēm kraklu šyvu,
Vyzuļīm vaiņuceņu.

Objekti atvērti darbdienās no 10.00 līdz 16.00

Ekskursijām iepriekšēja pieteikšanās pa tālr. 65322731

Vispārzināms fakts, ka lina pārsteidzošās  īpašības nodrošina visplašāko tā pielietojumu tekstilrūpniecībā, taču linu produkciju izmanto arī celtniecībā, mēbeļu ražošanā, autorūpniecībā, pārtikas rūpniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā, lauksaimniecībā.

Lins ir interesants arī ar to, ka, neskatoties uz tik senu vēsturi, joprojām tiek plaši izmantots mūsdienās. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja izstādi „Pieskāriens linam” veido muzeja krājuma kolekciju priekšmeti, kas ataino garo un darbietilpīgo lina pārvērtību procesu no stiebriņiem zilziedošā linu druvā līdz izrakstītam baltam linu kreklam pūrā. Senie linapstrādes darbarīki – paisīklas, stajaks ar kulstīklām,  susekļi u.c. palīdzēs izprast to, kā tad zemnieks linam klanījās desmitām reižu, līdz tas „atmirdzēja sudrabā”. Izstādes apmeklētāji tiks rosināti domāt un vērtēt, kāpēc linu sauca par „ziemeļu zīdu” un vērtības ziņā pielīdzināja zeltam. Dokumenti un fotoattēli no muzeja krājuma kolekcijām  atsauks atmiņā spilgtākos posmus linapstrādes vēsturē Preiļos no 20.gs. sākuma līdz 20.gs.beigām.

Iepazīstoties ar linu apstrādes procesu, varēs uzzināt arī to, kas grūtā darba rezultātā tika iegūts un kā izskatās  – linšķiedra, linsēklas, lineļļa, pakulas, spaļi.

Piedāvājam  darbošanos izglītojošajā programmā  „Pogaļa”, kuras laikā apmeklētāji varēs saskatīt, sajust, sataustīt un pat izgaršot lina pārvērtību dažādos produktus, kā arī iemācīties izgatavot linu rotas, ievingrināt roku linu auklas vīšanā ar kāšiem.

No 2012. gada 16. novembra līdz 20. decembrim
Preiļu kultūras nama konferenču zālē

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā izstādi „Latgale mākslinieka acīm”.

Leonīds Baulins (1945-2002). Glezniecība un grafika.

Leonīds Baulins dzimis Krievijā, Vologdas apgabala Čerepovecā skolotāju ģimenē.
1951. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Latviju, uz Daugavpili.
1973. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas un pedagoģijas nodaļas.
Kopš 1982. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
Kopš 1989. gada bijis arī Latvijas Mākslinieku savienības Latgales organizācijas biedrs.
Kopš 1972. gada piedalījies izstādēs Latvijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Norvēģijā, Polijā, Vācijā.
Darbi atrodas muzejos Rīgā, Daugavpilī, Krāslavā, Rēzeknē, kā arī privātkolekcijās Latvijā, Austrālijā, Krievijā, Norvēģijā, Polijā u.c.

Leonīds Baulins ienāca Latvijas mākslas dzīvē 20.gs.70. gados. Viņš mācījies Mākslas Akadēmijā pie tādiem izciliem latviešu glezniecības meistariem, ka Konrāds Ubāns un Boriss Bērziņš. Pateicoties saviem dižajiem skolotājiem un attīstot no dabas doto kolorista talantu, Baulins visu mūžu veltījis krāsu un formu meklējumiem. Viņa darbi parāda, ka mākslinieks vienu un to pašu motīvu aizrautīgi atkārtojis vairākās gleznās, cenšoties atrast jaunas koloristiskās nianses, apjomu un telpas vienotību, izteiksmīgus gleznieciskus un grafiskus līdzekļus. Mākslinieka iemīļotas tēmas ir dabas motīvi, pilsētas ieliņas, mūziķi. Aizraušanās ar mūziku, īpaši džezu, deva viņam svaigus impulsus, palīdzēja izteikt figurālajā gleznā vai abstraktajā zīmējumā konkrētu emociju, kustību, īpašu krāsu un līniju ritmiku.

Gleznotājs nodzīvojis Daugavpilī trīsdesmit gadus un jau kļuvis par šīs pilsētas leģendu. 20.gs.70. gados viņš bija viens no Daugavpils kultūras un mākslas dzīves aktīviem veidotājiem. Baulina spilgtā, radošā personība varēja veiksmīgi izteikt sevi visdažādākās mākslas jomās – strādājot pie pilsētas vizuāla tēla, sabiedrisko ēku interjerā, dziesmas un pilsētas svētku noformēšanā, kā arī scenogrāfijā, pedagoģijā.

Leonīds Baulins bija aizrautīgs, uzticīgs un godīgs mākslas darba rūķis, kurš pavadījis darbnīcā savas dzīves lielāko daļu. Mākslinieks nekad necentās būt kritikas vai publikas uzmanības centrā. Pats mākslinieks teica, ka augstās mākslas pamatā ir ”…profesionālisms, kurš neliek šaubīties. Iekšējs vieglums mākslas darba izpildījumā paralēli ar mākslinieka individualitātes apliecinājumu”.
Ksenija Rudzīte (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs)

Izstādē galvenokārt skatāmas Latgales ainavas ar pakalniem, ezeriem, plašiem apvāršņiem, klusām gleznainām pilsētas ieliņām un pagalmiem.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs un Volontu dzimta piedāvā izstādi „Valsts un pašvaldību darbinieks JĀNIS VOLONTS”

Izstādē izmantoti trauki no Preiļu muižnieku Borhu Anspoku medību pilī bijušās Justina Volonta kolekcijas, kurus ir mantojis Jāņa Volonta mazmazdēls Imants Roķis, fotogrāfijas no Jāņa Volonta mazmeitas Elizabetes Roķes personīgā arhīva, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja un Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma, Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāli.

Izstādi papildina Latvijas Valsts vēstures arhīva unikāli izsūtītā Jāņa Volonta personas lietas dokumenti, mākslas darbi: Jāņa Streiča glezna „Anspoki. Kur šūpulis kārts” un Aleksandra Karpova grafika „Izsūtītajiem, Torņakalna stacija. Jūnijs, 1941.” Izstāde veltīta Jāņa Volonta 130.dzimšanas dienas atcerei un stāsta par viņa, kā Daugavpils pašvaldības vadītāja, ieguldījumu Daugavpils pilsētas attīstībā un darbu Tautas labklājības ministra amatā.

Izmācījies Pēterburgā komerczinības un pastrādājis atbildīgos amatos lielā Pēterburgas uzņēmumā, pārdzīvojis 1.pasaules karu Krievijā, Jānis Volonts (1882-1943) 1920. gadu sākumā atgriezās dzimtenē un apmetās Daugavpilī. Šeit ātri tika novērtētas viņa plašās zināšanas un pieredze. 1922. gada 16.novembrī Jāni Volontu ievēlēja par Daugavpils pilsētas valdes locekli, kur viņš vadīja finansu un uzņēmumu nodaļu, bet 1923.gada 29.oktobrī – par Daugavpils pilsētas galvu. Šajā amatā viņš tika pārvēlēts četras reizes. Arī pēc 1934.gada 15.maija valdība, novērtējot lietpratīgo darbu pilsētas vadīšanā, uzdeva Jānim Volontam turpināt pildīt pilsētas galvas pienākumus. Pavisam Jānis Volonts šajā amatā nepārtraukti nostrādāja 14 gadus, iegūdams plašas sabiedrības cieņu un nedalītu atzinību, jo Volonta darbības laikā pilsēta ļoti ievērojami uzplauka. 1937.gada decembrī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis aicināja Jāni Volontu uzņemties tautas labklājības ministra pienākumus ar 1938.gada 1.janvāri. Šajā amatā Volonts atradās līdz jaunajai padomju valdībai 1940.gadā, bet 1941.gada 14. jūnijā tika arestēts un izsūtīts uz Kirova apgabala Vjatlagu, kur cietumā 1943.gada martā arī mira.

Stāsts par Jāni Volontu ir arī stāsts par vienas dzimtas uzticību un kalpošanu dzimtenei un likteni vēstures līkločos.

 

No 2012.gada 10.novembra līdz 10.decembrim Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs Preiļu galvenajā bibliotēkā piedāvā žurnālista Antona Rancāna radošo darbu izstādi no muzeja krājuma „Zem Latgales drošā spārna”.

Izstādē apskatāmi akvareļi, reprodukcijas no Antona Rancāna 1952. gada skiču albuma tādā veidā, kā šo albumu bija iekārtojis pats autors, kā arī tuva Antona Rancāna drauga un domubiedra Pētera Gleizdāna draudzīgie šarži.

ANTONS RANCĀNS (1933-2009) žurnālists, dzejnieks, mākslinieks
1991. gadā iestājās 25. Preiļu Zemessardzes bataljonā, saņēmis medaļu par Latvijas Bruņoto spēku attīstīšanu, Latvijas Valsts Aizsardzības fonda „Lāčplēsis” un LR Zemessardzes 35. bataljona goda zīmi.
Dzimis 1933. g. 19. augustā Rogovkā. Bērnība pagājusi Ičas upes krastos, tas noteicis pseidonīma izvēli un savā ziņā arī pasaules izjūtu. Beidzis Nautrēnu vidusskolu un LVU Filoloģijas fakultāti. Kā žurnālists strādājis Kārsavā, Ludzā, Preiļos. Preiļos veicis organizatorisku un redaktora darbu preses izdošanā. Latgales lauku kultūras kompleksa „Jōsmuiža” izdevniecība viņa vadībā izdevusi vairāk nekā desmit grāmatas, bet kopš 1995.g. – Latgales novada laikrakstu „Zemturis”, kas pēc Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrības un V.E. bīskapa Jāņa Buļa ierosmes kļuva par bāzi Rēzeknes — Aglonas diecēzes izdevumam ”Gaismas Taka”, kur Antons bija gan žurnālists, gan salicējs-maketētājs, gan redaktors.

Savas emocijas pauda dzejā, ko viņš parakstīja kā Oņte Leičujōņs.

Onte – taitod Ontons. Antons, dzimis un audzis pi Ičas upes leičim, a ūtrys vōrds – Jōņs, styprynōtais, kūpā iznōk Leičujōns. Dzeivī  Rancāns…
Pi dzejūļim pīsasāstu, kod ir izdeveiba kū nūpublicēt, rakstiet sōku vydusskūlā Rogovkā (Nautrānūs), ka nikas napaleidz, pats arī kū uzzeimeju.
A. Rancāns

Dzejoļus publicējis vairāku rajonu laikrakstu slejās, Preiļu novada dzejnieku kopas krājumā „Avota ūdens malks”. Pats izdevējs un redaktors kopkrājumā pārstāvēts ar 29 dzejoļiem (kas apgādāti ar paša autora ilustrācijām).
Kopš 1976.g. darbojies Preiļos, gan kā žurnālists, gan IU „A. Rancāna izdevniecība”, Latgales Lauku Kultūras centra izdevniecībā.
Miris 2009. gadā. Apbedīts Preiļu kapsētā.

 

Izstādes pamatā ir folkloras pētnieces Latvijas Universitātes profesores Janīnas Kursītes savāktā kolekcija par slaveno dziednieci un viņas atstāto garīgo mantojumu. Izstāde jau trešo gadu ceļo no novada uz novadu Kurzemē un Vidzemē. Preiļi ir pirmā vieta Latgalē, kur būs apskatāma izstāde.

Izstādē eksponētas 20.gs. slavenākās latviešu dziednieces Zilā kalna Martas, īstajā vārdā Martas Rācenes (1908 – 1992) mantas ko izdevās atrast kādā no dziednieces pēdējām dzīvesvietām. Kā vērtīgākie izstādes eksponāti ir Zilākalna Martas buramvārdu fragmenti un dziesmu grāmatas, arī slavenās zaļās kleitas, jo zaļajai krāsai Marta pierakstīja dziedniecisku iedarbību. Kas īsti bija Zilākalna Marta? Kā vienā reālā cilvēkā var iemiesoties tik daudz simbolu un ideju par dziedinošās ticības iespējamību? Tas ir tāpat kā karsts ledus- tā par izstādi „Zilākalna Marta – mīti un patiesība” saka tās autore Janīna Kursīte. Šobrīd tiek apzināts leģendārās dziednieces atstātais mantojums un šī izstāde ir pirmais atskaites punkts. J.Kursītes pārliecība ir, ka mēs neesam pietiekoši apzinājuši savas tautas pieredzi krīzes situāciju pārvarēšanā. Ielūkojoties savas tautas mantojumā, mēs varam atrast atbildes uz daudziem neskaidriem un sāpīgiem šodienas jautājumiem, jo tautas dziedināšana aptvēra ne tikai dažādu zāļu tēju zināšanu, dažādus laitīšanas (masēšanas) veidus, bet arī prasmi apvārdot (teikt spēka vārdus), uzlabot noskaņojumu ar īsti, pareizi izvēlētu dziesmu.

 

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs un Preiļu galvenā bibliotēka
piedāvā Preiļu pilsētas Goda pilsoņa Jāņa Streiča gleznu izstādi “Otrā tūre”

Preiļu galvenajā bibliotēkā līdz 2012. gada 31. oktobrim

JĀNIS STREIČS
Kinorežisors, aktieris un scenārists, daudzu starptautisko kinofestivālu laureāts,
Trīszvaigžņu ordeņa komandieris, Latvijas Zinātņu Akadēmijas goda loceklis.
Dzimis 1936. gada 26.septembrī Daugavpils apr. Preiļu pagasta Anspokos.
vēlāk dzīvojis Gailīšu, tagad Rušonas pagasta Caicos.
1951. g. beidzis Gailīšu 7 – gadīgo skolu,
1955. g. beidzis Rēzeknes pedagoģisko skolu,
1963. g. Absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes
režijas nodaļu.

Rīgas kinostudijas režisors, režisors inscenētājs, mākslinieciskais vadītājs (1963 – 1955).

Piedalījies vairāk kā trīsdesmit mākslas filmu un vairāku kinožurnālu veidošanā.
Aktieris, režisors un scenārija autors pirmajai un vienīgajai aktierfilmai latgaliešu valodā „Cilvēka bērns”.

Cilvēks, kurš ar savu darbu dzīvo pagātnē, tagadnē un nākotnē vienlaicīgi.

Bērnībā un jaunībā vēlējās kļūt mākslinieks, bet teātra spēlēšana aizveda uz kino.  Prasme zīmēt atviegloja dienestu armijā. Studenta gados viņš ar to pelnīja iztiku, gatavojot dekorācijas amatieru teātros, gatavojot plakātus klubiem un uzņēmumiem.
Arī kino mākslā tas lieti noderēja un J. Streiča filmu vizuālais ietērps ir pārsvarā viņa diktēts un vadīts.

1970. gadā mākslinieks J. Anmanis , būdams mākslinieka asistents kinostudijā, pamanīja Streiča aizraušanos un veselus 30 gadus nelika mierā, līdz pierunāja atsākt gleznošanu.

Nu jau desmit gadus Jānis Streičs piedalās izstādēs un plenēros kopā ar saviem draugiem, nopietniem māksliniekiem.

 

Lini ir viena no vissenāk kultivētajām lauksaimniecības augu sugām. Tā kultivēta jau vairāk kā pirms 5000 gadiem p.m.ē. Tuvajos Austrumos, Ēģiptē, Indijā un Ķīnā.

Lins ir tik ļoti sen pazīstams materiāls, ka jau tikai šis fakts vien izsauc interesi un cieņu pret to.

Ir vērts pētīt un iepazīt lietas, kas tika pārbaudītas gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Jau senatnē lina audumu cienīja gan karaļnamos, gan dievnamos, gan zemnieku mājokļos.

Vispārzināms fakts, ka lina pārsteidzošās īpašības nodrošina visplašāko tā pielietojumu tekstilrūpniecībā, taču linu produkciju izmanto arī celtniecībā, mēbeļu ražošanā, autorūpniecībā, pārtikas rūpniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā, lauksaimniecībā.

Lins ir interesants arī ar to, ka, neskatoties uz tik senu vēsturi, joprojām tiek plaši izmantots mūsdienās. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja izstādi „Pieskāriens linam” veido muzeja krājuma kolekciju priekšmeti, kas ataino garo un darbietilpīgo lina pārvērtību procesu no stiebriņiem zilziedošā linu druvā līdz izrakstītam baltam linu kreklam pūrā. Senie linapstrādes darbarīki – paisīklas, stajaks ar kulstīklām, susekļi u.c. palīdzēs izprast to, kā tad zemnieks linam klanījās desmitām reižu, līdz tas „atmirdzēja sudrabā”. Izstādes apmeklētāji tiks rosināti domāt un vērtēt, kāpēc linu sauca par „ziemeļu zīdu” un vērtības ziņā pielīdzināja zeltam. Dokumenti un fotoattēli no muzeja krājuma kolekcijām atsauks atmiņā spilgtākos posmus linapstrādes vēsturē Preiļos no 20.gs. sākuma līdz gs.beigām.

Iepazīstoties ar linu apstrādes procesu, varēs uzzināt arī to, kas grūtā darba rezultātā tika iegūts un kā izskatās – linšķiedra, linsēklas, lineļļa, pakulas, spaļi.

Piedāvāsim darbošanos izglītojošajā programmā „Pogaļa”, kuras laikā apmeklētāji varēs saskatīt, sajust, sataustīt un pat izgaršot lina pārvērtību dažādos produktus, kā arī iemācīties izgatavot dažādas linu rotas.

 

 
 
 

Izstāde veltīta valstsvīram un pašvaldību darbiniekam Jānim Volontam, sakarā ar viņa 130.dzimšanas dienas atceri.

Jānis Volonts dzimis Vitebskas apgabala Daugavpils apriņķa Preiļu pagasta Cišu sādžā nabadzīgu zemnieku Antona un Teklas Volontes (Vaivodes) 5 bērnu ģimenē.
1941. gadā deportēts uz Vjatlaga nometni, kur arī miris.

Dzīves laikā Jānis Volonts visaugstāk vērtēja apzinīgu darbu Latvijas Valsts izaugsmes labā.

Izstādē izmantoti trauki no Preiļu muižnieku Borhu Anspoku medību pilī bijušās Justina Volonta kolekcijas, kurus ir mantojis Jāņa Volonta mazmazdēls Imants Roķis, fotogrāfijas no Jāņa Volonta mazmeitas Elizabetes Roķes personīgā arhīva, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja un Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma, Latvijas Valsts vēstures arhīva materiāli.

Izstādi papildina Latvijas Valsts vēstures arhīva unikāli izsūtītā Jāņa Volonta personas lietas dokumenti, mākslas darbi: Jāņa Streiča glezna „Anspoki. Kur šūpulis kārts” un Aleksandra Karpova grafika „Izsūtītajiem, Torņakalna stacija. Jūnijs, 1941.” Izstāde veltīta Jāņa Volonta 130.dzimšanas dienas atcerei un stāsta par viņa, kā Daugavpils pašvaldības vadītāja, ieguldījumu Daugavpils pilsētas attīstībā un darbu Tautas labklājības ministra amatā.

Izmācījies Pēterburgā komerczinības un pastrādājis atbildīgos amatos lielā Pēterburgas uzņēmumā, pārdzīvojis 1.pasaules karu Krievijā, Jānis Volonts (1882-1943) 1920. gadu sākumā atgriezās dzimtenē un apmetās Daugavpilī. Šeit ātri tika novērtētas viņa plašās zināšanas un pieredze. 1922. gada 16.novembrī Jāni Volontu ievēlēja par Daugavpils pilsētas valdes locekli, kur viņš vadīja finansu un uzņēmumu nodaļu, bet 1923.gada 29.oktobrī – par Daugavpils pilsētas galvu. Šajā amatā viņš tika pārvēlēts četras reizes. Arī pēc 1934.gada 15.maija valdība, novērtējot lietpratīgo darbu pilsētas vadīšanā, uzdeva Jānim Volontam turpināt pildīt pilsētas galvas pienākumus. Pavisam Jānis Volonts šajā amatā nepārtraukti nostrādāja 14 gadus, iegūdams plašas sabiedrības cieņu un nedalītu atzinību, jo Volonta darbības laikā pilsēta ļoti ievērojami uzplauka. 1937.gada decembrī Ministru prezidents Kārlis Ulmanis aicināja Jāni Volontu uzņemties tautas labklājības ministra pienākumus ar 1938.gada 1.janvāri. Šajā amatā Volonts atradās līdz jaunajai padomju valdībai 1940.gadā, bet 1941.gada 14. jūnijā tika arestēts un izsūtīts uz Kirova apgabala Vjatlagu, kur cietumā 1943.gada martā arī mira.

Stāsts par Jāni Volontu ir arī stāsts par vienas dzimtas uzticību un kalpošanu dzimtenei un likteni vēstures līkločos.

Izstāde atvērta:
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas ekspozīciju zālē, Raiņa bulvārī 28
Otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien – no 11.00 – 18.00, sestdien – no 10.00 – 16.00.
Svētdien, pirmdien – slēgta.
Tālrunis 65322731, 26310855, e- pasts:
muzejs@preili.lv

E L G A    P A U R A

Dzimusi  1952. gada 27.aprīlī,Jēkabpils rajonā Latvijā.
1981.g. absolvēta Latvijas Mākslas Akadēmija.
1994.g. aizstāvēts  Mākslas  maģistra  grāds.
No 1976 gada – zīmēšanas un gleznošanas pasniedzēja
Rēzeknes dizaina un mākslas vidusskolā.
No 1994.RDMV zīmēšanas un gleznošanas metodiskās komisijas vadītāja.
No  1988 . g. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

Radošā darbība
8 personālizstādes Latvijā..
13 republikāniskās izstādes Rīgā.
20  grupu izstādes  Latvijā.
4 grupu izstādes  ārzemēs /Vācija,Lietuva, Krievijā, Baltkrievijā /.

Gleznotāja Elga Paura  pasaules vizuālo īstenību sāk atpazīt Ābeļu ciemā Jēkabpils rajonā. Bērnības varavīksne pāri Daugavas iezīmētajai ziedošajai ielejai, zilganpelēcīgiem tālo horizontu līkločiem bīdīja sauli līdzi ikdienas rosībai un dabas krāsainībai. Bērnība aiziet ,bet talanta un iespaidu distance paliek, rosinot izjūtu iztēli, domu pilnību. Ar bērnības iespaidu sapratni sākās E. Pauras gleznotājas fenomena apzināšana. Neaptveramo iespaidu un interešu izteikšana saules gaismas hiperaktivitātes versijās virza apgūt mūsdienu glezniecības izteiksmes līdzekļus.

Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas sākas Elgas Pauras tēlotājas mākslas dinamiskais process. Uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā glezno figurālas kompozīcijas eļļas tehnikā. Sižetē galvenokārt 20. gadsimta  dzīves  situācijās rīkoties spējīgu novadnieka tēlu. Gadsimtu mijā mākslas maģistre  savu profesionālismu apliecina akvareļglezniecībā. Pārsvarā top emocionāla glezniecība. Ikdienas mākslas darba uztveres problēmās autore piekrīt esošai atziņai, ka fotoreālisms lai paliek fotogrāfijai; eļļas tehnoloģija- eļļas glezniecības cienītājiem; bet akvareļa neatkārtojamā brīvība- akvarelistiem. Elgas krāsas atrod savu vietu ūdens plūsmā „alla   prima” metodē. Gleznotāja  veiksmīgās kompozīcijās atklāj pasauli   bez ikdienas sīkumiem ,izmeklētās  jaunākās tehnoloģijas iespējās attēlo  nacionālo kolorītu, piešķirot  kompozīcijām sociālu raksturu. Kluso dabu daudzveidīgajos gleznojumos veidojas latviska vide, bagātīga krāsu palete.

Elgas jaunradei raksturīgi, – gleznojumā pateikt to, ko nevar izteikt ne  vārdos, ne mūzikā. Ūdens krāsu specifika iemieso sabiedrībā iecienītos kluso dabu elementus, daudzveidīgās faktūras kļūst gleznas kompozīcijas savdabības izteicējas.

Ar katru izstādi eksponējamie darbi pārsteidz ar savu nepierastību. Filozofiskā mierā gleznotās kompozīcijās nomainās kolorīta niansējums. Radoša atļaušanās neizsakāmi smalki pasniegt jaunu gaismas efektu, liek Elgu dēvēt par gaisa un saules spozmes gleznotāju.

Māksla uzgleznot gaisu – lai mākslas darbā ienāktu izjustu emociju kopums kā pārsteigums, kas savā varā pārņem skatītāju, pašam to neapzinoties.

Pēteris Gleizdāns LMA LF lektors

 

No 4. līdz 23. aprīlim Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs aicina apmeklēt izstādi `Kopīgais un atšķirīgais`

Izstādes mērķis ir raksturot un parādīt latgaliešu un Latgalē dzīvojošo krievu atšķirīgā un kopīgā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanos un pārveidošanos nokļūstot citas tautības vidē un ietekmē.

Latgale ir kā tilts starp latviešiem un mūsu kaimiņiem – krievu tautu, tāpēc Latgales un īpaši krievu tautības iedzīvotāju etnogrāfiskā mantojuma izpēte palīdz noskaidrot gadu desmitiem ilgušos un pastāvošos latviešu un krievu tautu ekonomiskos un kultūras sakarus, savstarpējās ietekmes.

Izstādi „Kopīgais un atšķirīgais” veidoja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs sadarbībā ar slāvu biedrību „Raduga”. Izstādes sagatavošanā izmantoti PVLMM krājuma materiāli un materiāli no privātkolekcijām.

Gan tautas celtniecība, gan mājas iedzīves priekšmeti, dažādie amatniecības izstrādājumi (audumi, adījumi, pinumi), spilgti atspoguļo ikvienas tautas tradicionālo kultūras mantojumu. Rādot un salīdzinot iepriekšējo paaudžu pieredzes kopumu izstādē, meklēsim kopīgo un atšķirīgo latviešu (pamatā-latgaliešu) un slāvu (Latgalē dzīv.) tautas mākslā, apģērbu un audumu darināšanas un rotāšanas tradīcijās kā arī sadzīvē. Kopīgas teritorijas apsaimniekošana, neizbēgamas ilgstošas savstarpējas kaimiņattiecības un ciešie kontakti vienotā kultūrtelpā ietekmē un izmaina abas saskarsmē iesaistītās puses – veicina kopīgu iezīmju rašanos, nezaudējot savu savpatību.

To visu varēsiet skatīt, iepazīt un salīdzināt, ja apmeklēsiet izstādi „Kopīgais un atšķirīgais”.

Izstādi papildina PVLMM sagatavotā izglītojošā programma „Ola gaida pavasari”, piedāvājot iespēju Lieldienu laikā atcerēties senās tradīcijas, iemēģināt roku olu krāsošanā, izspēlēt Lieldienu rotaļas, pamodinot lāci no ziemas miega.

 

Aicina „Rotaļu pasaule”

17.janvārī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs atklās jaunu izstādi „Rotaļu pasaule” Preiļu 1.pamatskolas muzeja telpā. Daļa izstādē aplūkojamo priekšmetu ir no muzeja krājuma, bet galvenokārt tie nāk no privātpersonu kolekcijām un savākti Preiļu Valsts ģimnāzijas skolēnu akcijā „Padomju laika bērnība”.

Izstāde raksturo rotaļu un spēļu mantiņu lomu bērnu attīstībā un audzināšanā, 20.gadsimta otrajā pusē līdz 80. gadu beigām, t.i. pēckara Padomju Latvijas laikā un sniedz nelielu ieskatu rotaļlietu vēsturē Latvijā un pasaulē. Vairāk akcentētas ir bērnu mīļākās rotaļlietas: lelles, lāči, galda un sporta spēles, kā arī rūpnīcā „Straume” ražotās mehāniskās rotaļlietas un Dobeles „smaržīgie” gumijas zvēriņi. Padomju bērnu ikdienu, svētkus, apģērbu un rotaļas ilustrē fotogrāfijas. Izstādi papildina bērnu un māmiņu apģērbi, kuri liecina par tā laika modi. Uz padomju plašu atskaņotāja var klausīties bērnu dziesmas no tā laika multiplikācijas filmām un pasakas.  

Izstādē atspoguļotā bērnība faktiski tika aizvadīta zem padomju simbolu zīmes, ikdienā lielu lomu spēlēja iepazīstināšana ar Iļjiču, padomju kosmonautikas sasniegumiem, padomju strādniekiem, bet svētki svinēti 8.martā – Māmiņu diena, 1.maijā – Darba svētki, 9.maijā – Uzvaras diena, 7. novembrī – Oktobra revolūcijas diena. Ar padomju skolēnu – oktobrēnu un pionieru ikdienu var iepazīties blakus telpā iekārtotajā  ekspozīcijā par Preiļu skolu vēsturi. 

Izstādes apmeklētājiem tiks piedāvāta iespēja iesaistīties muzeja izglītojošajā programmā „Nāc spēlēties!”, kuras laikā varēs uzspēlēt kādreiz populāras galda spēles „Cirks”, „Loto”, dambrete, arī muzeja speciālistu izveidoto galda spēli „Māla ceļš”. Kopā iemācīsimies spēlēt vienu no vissenākajām galda spēlēm „Bekgemons” (5000 gadus sena). Izstādes laikā darbosies koka, lupatu un dzijas lellīšu darbnīcas.

Izstāde būs atvērta līdz 31. jūnijam. Rotaļu pasaulē aicināsim  atcerēties 8. marta svinēšanu padomju laikā un stāstīt par Sibīrijā pavadīto bērnību 25. martā.

 

Izstāde veltīta valstsvīram un pašvaldību darbiniekam Jānim Volontam un lauksaimniekam Justinam Volontam.

Jānis un Justins Volonti dzimuši Vitebskas apgabala Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā Cišu sādžā nabadzīgu zemnieku Antona un Teklas Volontes (Vaivodes) 5 bērnu ģimenē.
1941. gadā deportēti uz nāves nometni Vjatlagā, kur arī miruši.
Dzīves laikā Jānis un Justins Volonti visaugstāk vērtēja apzinīgu darbu Latvijas Valsts izaugsmes labā.

Izstādē izmantoti trauki no Jāņa Volonta mazmazdēla Imanta Roķa personīgās kolekcijas un fotogrāfijas no Jāņa Volonta mazmeitas Elizabetes Roķes personīgā arhīva, Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja un Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma.

 

JĀNIS PLIVDA
Dzimis 1978. gadā Preiļu novadā. Bērnību pavadījis un dzīvo Preiļu novada „Akmens” mājās.
Skolas gaitas uzsācis 1985. gadā Sutru pamatskolā. Ar 1992/93. mācību gada 2. pusgadu pāriet mācīties uz Preiļu 1. vidusskolu, kuru absolvē 1994.gadā. No Preiļu 1.vidusskolas piedalās zīmēšanas konkursā, kuru rīko Saules skola Daugavpilī. Jānis atzīst, ka mācoties 9.klasē, nebija aktīvs zīmētājs, uzdevumus izpildīja jau uz stundas beigām, pirms tam zīmējot ko citu. Vairāk zīmējis mājās, uz lielām papīra loksnēm, labprātāk ar zīmuļiem, nekā krāsojot ar guašu.
1994.gadā iestājies un 1999.gadā beidzis Rēzeknes mākslas koledžas
Vizuāli plastiskās mākslas nodaļu.
2003.gadā beidzis LMA Latgales filiāles glezniecības nodaļu.
2005.gadā beidzis LMA maģistrantūru glezniecībā.

Personālizstādes
Pirmā personālizstāde Preiļos, grāmatu namā “Latgale”. 1998.
Preiļos, Raiņa bulvārī 2. 1999.
Krāslavā. 2007.
Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē. 2008.
„Latgale gleznās” Utenā (Lietuva). 2008.
Ludzā. 2008.
„Gleznu izstāde” Daugavpilī. 2009.
Līvānos. 2009.
Daugavpilī. 2010.
Grupu izstādes
No 1998.gada ikgadējās Rudens izstādēs Latgales kultūrvēstures muzejā
Rēzeknē, Rēzeknes rajonā
Preiļos, Preiļu rajonā
2002.g.  LMA LF studentu rīkotajā izstādē Daugavpilī
Plenēri
Jānim interesantāki un rosinošāki ir rudens plenēri, jo tad daba pati saka priekšā:
 “uzglezno mani, parādi manas košās, kolorītā piesātinātās krāsas.”
Interesanti plenēri notiek laukos, kur var aizmirst visas dzīves nedienas un nodoties tikai dabas studēšanā gleznojot vai zīmējot. Pilsētā vai ciematā tas ir savādāk, tur gaisotne ir vairāk drudžaina, straujāka, pieblīvēta ar dažādiem notikumiem un grūtāk koncentrēties darbam. Pilsēta piesaista ar savu nemitīgo pārvērtību, krāsu bagātību un arhitektūru. Saistoša ir Latgales koka māju arhitektūra.
No 2003. gada piedalījies mākslinieku plenēros daudzviet Latvijā un Lietuvā.

No 28. septembra līdz 15. novembrim
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs Preiļu 1. pamatskolas muzeja telpās (Daugavpils ielā 34) piedāvā izstādi „Grozies kā gribi – grozs”.

Izstādē eksponēti dažādu materiālu, formu un pielietojuma veidu grozi no muzeja krājuma kolekcijas, amatnieces V. Binderes darināto saimniecības grozu kolekcija un atsevišķi novada iedzīvotāju sadzīvē lietotie grozi. Izstādi papildina tekstilijas no muzeja krājuma.

Tas, ka pinumu veidošanai Latvijā ir gadsimtiem senas tradīcijas un pīšana likusi pamatus vairākām amatu prasmēm, ir vispārzināms fakts. Bet vai esam aizdomājušies, cik dažādu veidu un materiālu grozus saimniecībā izmantoja mūsu senči, kādus sadzīvē sastopam un lietojam mēs paši. Par to stāsta izstāde „Grozies kā gribi – grozs”. Starp zināmiem, bet piemirstiem groziem, izstādē varēs ieraudzīt arī ko jaunu un neredzētu.

Izstādes apmeklētājiem tiek piedāvāta iespēja līdzdarboties muzeja speciālistu izstrādātajā izglītojošajā programmā skolēniem un pieaugušajiem „Amatam ir zelta pamats” un izmēģināt roku dažādu priekšmetu pīšanā no dažādiem materiāliem. Pīt varēs ne tikai grozu, bet arī lielo lakatu un programmas dalībnieku kopīgo Miķelīša sveiciena vēstuli Mārtiņam.

Muzeja speciālisti cer, ka izstādē piedzīvotais apmeklētājus uzrunās brīvā brīdī doties klūdziņu meklējumos un pavasarī taps jauns žogs vasaras mājas dārzam. Iespējams, redzētā iespaidā, garajos ziemas vakaros tiks uzpīts pirmais lielais lakats no krāsainām dzijām.

Izstāde atvērta:
Trešdienās no plkst. 12:00 līdz plkst. 15:00
Pirmdien, otrdien, ceturtdien, piektdien – iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni 65322731.
Sestdien, svētdien – slēgta.

Informāciju sagatavoja:
Silvija Ivanovska
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste

 

Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze ir pasaulē lielākā Pomoras novirziena vecticībnieku bezpriesteru draudze.

Mūsdienu Latvijas teritorijā vecticībnieki ieradās 17. gadsimta vidū, kad pēc cara Alekseja Mihailoviča un patriarha Nikona veiktajām baznīcas reformām sašķēlās Krievu Pareizticīgā Baznīca.

Pirmo Rīgas vecticībnieku dievnamu svētīja garīgais tēvs Feodors Samanskis 1790. gadā. Tā bija koka ēka, kas piederēja pirmās ģildes tirgonim Savam Djakonovam. Pēc 1812. gada ugunsgrēkā nodegušo ēku vietā uzcēla ķieģeļu ēku – Rīgas labdarības slimnīcu un Kristus dzimšanas un Viņa svētās Mātes aizmigšanas dievnamu.

Vecticībnieku draudzes kodols bija vīriešu klosteris ar lūgšanu namu un patversmi. 19. gadsimta 20. gados draudzei bija sava slimnīca, skola zēniem, vēlāk arī meitenēm. 1833. gadā draudze sāka saukties Grebenščikova vārdā.

19. gadsimta 30. gados attieksme pret vecticībniekiem no varas iestāžu puses pasliktinājās. Tika izdoti vairāki rīkojumi, kas samazināja vecticībnieku īpašumus, ierobežoja viņu pārvietošanos, darba izvēles un sabiedriskās dzīves brīvību. Kad varas iestādes nolēma slēgt pēdējo vecticībnieku draudzei palikušo Grebenščikova lūgšanu namu Maskavas priekšpilsētā, cilvēki cēlās tā aizstāvībai un to nosargāja.

Pēc 1861. gada attieksme pret vecticībniekiem kļuva humānāka un 1873. gadā Grebenščikova patversmes paspārnē atkal tika atvērta vecticībnieku skola. Vēl vairāk tiesību vecticībnieki ieguva ar 1905. gada 17. aprīļa ukazu: vienlīdzīgas pilsoņu tiesības, konfesiju brīvību. Atdzīvojās Rīgas vecticībnieku draudzes darbība, pie dievnama uzbūvēja zvanu torni ar apzeltītu kupolu. Uzplaukums turpinājās arī 20. gadsimta 20. – 30. gados.  

Periodā no 1940. gada līdz Atmodas laikam vecticībnieku draudze atkal piedzīvoja represijas un vajāšanas, kuras beidzās 1980. gados un draudze sāka atdzimt.

Tagad Grebenščikova draudzei ir pasaulē lielākais bezpriesteru novirziena vecticībnieku lūgšanu nams, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tā galvenajā lūgšanu telpā, kurā septiņās rindās ir svētbilžu siena (ikonostass), var vienlaicīgi uzturēties 4 – 5 tūkstoši draudzes locekļu. Draudzē darbojas koris, kurā ir štata dziedātāji, amatierkoris un svētdienas skola. Darbojas publiskā bibliotēka, muzejs, nespējnieku patversme, kā arī svētbilžu liešanas, kokapstrādes, tradicionālo apģērbu šūšanas un vēl citas darbnīcas. Draudzes paspārnē darbojas arī izdevniecības nodaļa un neliela tipogrāfija. Aktīvi darbojas Latvijas Vecticībnieku biedrība, kura kopā ar draudzi izdod žurnālu „Pomorskij Vestņik”, no 2008. gada – žurnālu „Nastavņik” 2006. gadā atjaunota Grebenščikova Garīgās skolas darbība. Draudzes zālē daudzi pasākumi notiek kopā ar Rīgas sabiedrības un zinātnieku aprindu pārstāvjiem. 

 

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā Pētera Gleizdāna grafiku un Jāņa Igovena gleznu izstādi Preiļu galvenajā bibliotēkā no 18. jūlija līdz 18. septembrim.

PĒTERIS GLEIZDĀNS (1934)
Grafiķis, pedagogs, kultūras un izglītības darbinieks.
Strādā akvarelī, plakātā, grāmatu grafikā, stājgrafikā. Raksta periodikā par mākslas un literatūras aktivitātēm. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Mākslas maģistrs.
1997.g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi.
Piedalījies daudzās starptautiskajās, valsts un reģionālajās mākslas izstādēs.

Savos darbos turpina attīstīt portretu un šaržu latviešu mākslā.
P.Gleizdāns grafikas darbos mūsdienu cilvēkiem ataino tuvas ar izcilām rakstura īpašībām apveltītas personības, kuras rada, meklē un papildina kultūras vērtības, liekot skanēt Latvijas vārdam pasaulē.
Izstādē skatāmi Latgalē un Latvijā pazīstamiem un ievērojamiem cilvēkiem, izciliem novadniekiem , pazīstamiem zinātnes, kultūras, izglītības, medicīnas darbiniekiem, Goda pilsoņiem veltīti portretējumi un draudzīgie šarži..

JĀNIS IGOVEŅS (1941)
Viņa talants izpaužas koktēlniecībā, koka restaurācijā, glezniecībā, reklāmmākslā, kultūras norišu organizēšanā.
Mākslas maģistrs.

Gleznās poetizētas dzimtās Rāznas āres: zaļo mežu, zemes gaišo ceļu, saules izstaroto zilo ezeru ūdeņu cikli. Daudzveidīgu pārsteigumu pārpilnas, krāsu toņu polihromijā ir ziedu kompozīcijas. Talantīgi apgleznotajos audeklos zemes augļu pārpilnās kluso dabu kompozīcijās autora meistarības, virtuozitātes apliecinājums izskan kā pateicības mūzika cilvēkiem par labiem darbiem. Autors nediktē savu patiesību, bet rosina saskatīt, apliecināt latviešu glezniecības izpratni.
Mākslinieks J. Igoveņš nāk pie skatītāja ar atklātu Latgales dabas tēlu. Viņš nebaidās no plānveidīgiem eksperimentiem, bet kur ir eksperimenti, tur ir meklējumi, bet kur ir meklējumi, tur ir atklājumi.
P. Gleizdāns

 

Izstādē apskatāmi Jāzepa Pīgožņa, Osvalda Zvejsalnieka, Nugzara Paksadzes, Edmunda Lūča, Jāņa Plivdas, Ilzes Griezānes, Vladimira Serkova, Tatjanas Raičinecas darbi, kuri tapuši muzeja organizēto mākslas plenēru „Preiļi. Rudens” laikā. Eksponētas gleznas no plenēriem, kuri notika laikā no 2005. gada līdz 2009. gadam. Preiļu novadā dzimušais mākslinieks Jānis Plivda izstādē pārstāvēts ar agrākā laika periodā gleznotajām Preiļu apkārtnes ainavām.

Zīda apgleznošana bieži vien tiek uzskatīta par mūsdienīgu un modernu nodarbi, ko apvij zināms noslēpumainības plīvurs.

Patiesībā gleznojumi uz zīda veidoti jau simtiem gadu. Ļoti vienkāršoti pieejot, zīds zīda māksliniekam ir tāds pats gleznas pamats, kā audekls eļļas gleznotājam.

Par zīda apgleznošanas patieso dzimteni tiek uzskatīta Indija, kur atrasti pierādījumi tam, ka zīda tonēšana ar vaska tehnikas palīdzību veikta jau 2.gadsimtā.

PVLMM piedāvājumā šoreiz atpazīstamu Līvānu mākslinieču notvertās idejas uzplaukušas krāšņos tekstildarbos. Laipni aicināti aplūkot izstādi!

Izstāde ir stāsts par bērniem bagāto Spriguļu  ģimeni Daugavpils apr. Preiļu pagastā 1938. g.

Tēvs Jāzeps Spriguls (1885 – 1974) dzimis Daugavpils apr. Preiļu pagasta Lielo Urču sādžā. Māte Marija Spriguls, dzimusi Placinska (1897 – 1957) dzimusi piecu bērnu ģimenē Šoldru sādžā, ieprecējās Lielajos Určos. Marija Spriguls bija liela rokdarbniece un dziedātāja. Viņu ģimenē piedzima desmit bērni: Veronika (1920), Tekla (1921 – 2001), Pēteris (1922 – 194?), Jūlija (1924 – 2009), Helēna )1926 – 1986), Aleksandrs (1927 – 1988), Anna (1929), Augusts (1930 – 1973) un dvīņi Marija un Vitālijs (1937). Dzimtu turpina 12 mazbērni un 24 mazmazbērni.

Vecākā meita Veronika Ziemele (Sprigule) šobrīd dzīvo Preiļos. Bērnību un jaunību viņa pavadīja gan Preiļu pagasta Lielo Urču sādžā, gan pie tēva brāļa Augusta Šoldru sādžā. Lielākoties Veronika dzīvoja Šoldros, jo tur vecāki turēja lopus. Kā jau vecākā meita ģimenē, Veronika bija mātei lielākais palīgs brāļu un māsu pieskatīšanā, garajās biešu vagās, pļavā, tīrumā un kūtī.

1947. gadā PSRS Augstākās Padomes prezidijs piešķīra Marijai Spriguls Mārtiņa meitai Mātes – varones nosaukumu, pasniedzot apliecību un medaļu Zelta zvaigzne. Medaļa glabājas pie meitas Marijas Kārsavā, izstādei deponēta uz laiku. Apliecību Veronika Ziemele nodeva glabāšanā muzejā. Unikālākais izstādē apskatāmais priekšmets ir 19. gs. vācu tipa ermoņikas, kuru spēli Jāzeps Spriguls bija apguvis agrā jaunībā, bet spēlēja visu mūžu.

Dzimis 1945. gada 23. maijā Rēzeknes rajonā.
Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

Vladislavs Paurs ir viens no 21. gadsimta aktīvākajiem un savdabīgākajiem latviešu akvarelistiem, kas pārliecinoši pārstāv savu virzienu vizuālajā mākslā, rada jaunas, spēcīgas, ritmiskas kompozicionālās idejas.

Mākslinieks savu ekspozīciju veido pārsvarā no jaunākajiem darbiem, apliecinādams savu profesionālo varēšanu aizvien harmoniskākās krāsu un izjūtu līnijās. Ar savu kvalitāti šī izstāde izceļ gleznotāja radošo domāšanu, pamato estētiskā redzējuma attīstību, izraisa pārsteigumu, saglabā ticību tam, ka nacionālās glezniecības radītās vērtības nepazudīs daudzās mūslaiku pasaules mākslas tendencēs.

Gleznotāja sniegums ir viņa radošu spēju kapacitāte, bagātais saturs, stila izjūta, kas ir mākslas kritiķu un skatītāju atzinīgi novērtēta. Gleznotāja darbos tiek akcentētas noteiktas vērtības, saskatāms ieceres dziļums, laikabiedru un pasaules izjūtas pietuvināšana ikdienas procesam, kas, savukārt, izriet no tautas pamattradīciju kultūras fundamentāliem elementiem – zemes, ūdens, saules un neizdzēšamiem bērnībā gūtiem iespaidiem.

Autors savos akvareļos ļaujas izjūtām un krāsu priekam, bet darbi pasteļtehnikā pārsteidz ar filigrāni izstrādātām krāsu niansēm un detaļām. Vladislavu Pauru māksla nekad nepieviļ, jo arī darba procesā Rēzeknes Augstskolā profesoram, strādājot ar studentiem, vienmēr līdzās ir ideju atklāsme, mērķtiecība un radīšanai tik nepieciešamā nejaušība, kurā jūtama lielās mākslas klātesamība.

Viņa dzīvesveids mākslas valodā attīsta kreativitāti, aicina mainīt dzīvi savā apkārtnē, kā arī Eiropas kultūras mantojumā atpazīt sevi, aizstāvēt mākslas vērtības, kas atbalsta humānas idejas.

Mākslinieka motivācijai dzīvē ir mākslas izjūtu pamati: motīvu skaidrība, estētiskā pilnība, emocionālā spriedze, dzīves ekspresija, pozitīvs domāšanas veids. Visa dzīve veltīta mākslai, mākslas izglītībai un mākslas profesionālās izglītības attīstībai Latgalē.

Vladislavs Paurs ir pirmais Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles vadītājs (1990–1991), Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolas direktors (1987–1993). Nu jau ilgāku laiku Rēzeknes Augstskolā organizē un vada programmu „Vides dizains”.

Gleznotājs savā radošajā mūžā organizējis daudzas personālizstādes, ka arī pārliecinoši eksponējis savus darbus starptautiskajās izstādēs. Akadēmiskā erudīcija, zināšanas, emocionālā pieredze ļauj spēcināt Rēzeknes Augstskolas un Latvijas akvarelistu mākslas tradīcijas atpazīstamību Lietuvā, Vācijā, Baltkrievijā. V. Paurs apliecina savu profesionālo varēšanu kā Latvijā, tā citur Eiropā, atklājot savu mākslas darbu personālizstādes un uzstājoties zinātniskajās konferencēs.
Vladislava Paura glezniecības izstāde iezīmē dzīves lielo mērķu, atklāsmes, mākslas meistarības noslēpumainību un harmonisku līdzāspastāvēšanu ar citām dzīves jomām un autoru interesējošām zinātnes nozarēm.

P.Gleizdāns
LMA LF lektors

 

 No 2011. gada 27. aprīļa līdz 20. maijam Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs Preiļu un Riebiņu novados piedāvā  neparasto mākslinieku, Melnās jūras delfīnu – Arga, Glorijas un Gabijas gleznojumu izstādi „Ūdens zīmes”.

No 27. aprīļa līdz 6. maijam Preiļu 1. pamatskolas bibliotēkā, Daugavpils ielā 34  Preiļos.
No 9. maija līdz 11. maijam Riebiņu vidusskolā Liepu ielā 21, Riebiņos
No 14. maija līdz 20. maijam Preiļu kultūras nama konferenču zālē Raiņa bulv. 28, Preiļos.

Izstādē varēs aplūkot, sadarbībā ar Lietuvas Jūras muzeju Klaipēdā tapušo, trīs Melnās jūras delfīnu Arga (28 g.v.), Glorijas (25 g.v.) un Gabijas (19 g.v.) gleznojumu izstādi – „Ūdens zīmes”.

Paši mākslinieki šobrīd atpūšas Atikas zooloģiskajā dārzā, Grieķijā, jo viņu delfinārijs tiek rekonstruēts. Savus gleznojumus delfīni rada otiņu turot zobos. Katram indivīdam delfīnu barā ir savas rakstura īpašības, kuras tie atklāj gleznojumu formās, līnijās un būtībā.

Izstādē būs aplūkojami gleznojumi, kuros delfīni neparastu zīmju veidā atklāj ūdens pasaules noslēpumus. Izstādi papildinās arī videostāsts par pašiem delfīniem – gleznotājiem. Jāpiebilst, ka šie delfīni – mākslinieki – arī citādi ir sabiedriski aktīvi, jo bez cilvēku izklaidēšanas tie palīdz arī smagi slimiem bērniem delfīnu terapijā.

Ikviens, kurš bijis Lietuvas delfinārijā un redzējis klātienes šovā, kā delfīni glezno, izstādē varēs ļauties skaistajām atmiņām, bet citiem šī izstāde var būt kā iedvesmas avots vasaras ceļojumam.

 

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs piedāvā Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktora, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora 
OSVALDA ZVEJSALNIEKA gleznu izstādi „Valensijas iespaidi”.

Preiļu kultūras nama izstāžu zālē no 2011.gada 25.marta līdz 3. maijam.

Latgales laukus vēl klāj sniega sega, ezeru un upju ledū atspoguļojas palsās ziemeļu debesis. Bet Valensijas parkos zied magnolijas un tirkizzilajās debesīs sniedzas mūžam zaļo palmu  zari.

Ja gribat izbaudīt krāsainas un dienvidnieciski spilgtas emocijas, ir īstais brīdis ielūkoties izstādē, kas atklāj Osvalda Zvejsalnieka skatījumu uz Spāniju, konkrēti – uz Valensiju.

Valensija ir Spānijas trešā lielākā pilsēta un atrodas auglīga, apelsīnkokiem un sakņaugu plantācijām klāta līdzenuma vidū, vienā no intensīvākajām lauksaimniecības zonām Eiropā. Tirdzniecības un rūpniecības centrs, mākslas un zinātnes pilsēta. Ar noturību, briedumu un meistarību mākslinieks atklāj šīs pilsētas ainavas – ziedošās magnolijas, slavenos Spānijas dievnamus, apelsīnus, aizraujošo un vienlaikus nežēlīgo koridu.

Izstādi papildina
Agras Ritiņas, Lienītes Ratnieces, Guntas Tjanginskas  fotogrāfijas no Spānijas.

 

 “Pie svešas uguns nosaluši,
Mēs ticējām, ka atkal mājās
Reiz pārnāksim pa saules ceļu”
/Olafs Gūtmanis/

Izstāde “Dzimtas stāsts”, “Sibīrijas reminisences”  un  “Sibīrijas lietas” eksponētie  vēstures avoti iepazīstina ar liecībām par 1949.gada 25.marta deportāciju.  Tas ir stāsts par trīs ģimenēm, kas izcieta šo smago dzīves posmu un atgriezās Latvijā. Kopumā no Latvijas teritorijas šajā deportācijas vilnī tika pārvietoti uz tālajiem Padomju zemes Austrumiem – neapgūto Sibīriju ar bargiem klimatiskajiem apstākļiem vairāk nekā 43 tūkstoši cilvēku – starp viņiem bija sirmgalvji, slimi cilvēki, bērni un sievietes.
Dzimtas stāsts vēsta par Preiļu pagasta Plivdās dzīvojošo Pētera un Eleonoras Plivdu ģimeni, viņu divu nedēļu garo ceļu līdz nometināšanas vietai, darbu kolhozā, sovhozā un atgriešanos mājās. Tāds pats liktenis bija arī Būmaņu un Preisu ģimenei.

Izstādē eksponētās fotogrāfijas, dokumenti, priekšmeti un tekstilijas stāsta par šo ģimeņu dzīvi Omskas, Tomskas un Amūras apgabalā.

 

MARIJA BAIBA – GENRIHA

Dzimusi 1953.g. 12.februārī. Beigusi Preiļu 1.vidusskolu. Aizbrauca uz Rīgu, lai īstenotu savus sapņus un 1977.gadā iestājās Mākslas Akadēmijā. Mācījās pie tādiem ievērojamiem māksliniekiem kā K.Ubāns, I.Vecozols, E.Iltners, B.Bērziņš. 1983.gadā Marija Baiba pabeidza Mākslas Akadēmijas glezniecības nodaļu ar diplomdarbu ,,Mans kurss”. Tas bija grupas portrets. Māksliniece pievērsās savai mīļākajai tēmai – ainavai. Viņu interesēja gan formas daudzveidība, gan krāsu nianses, gan telpiskuma radīšana mākslas darbā. Viņas darbos neizpalika debesis ar mākoņu kalniem un ūdens atspulgi. Deviņdesmitajos gados viņas darbi bija redzami daudzās mākslas galerijās, tika rīkotas personālizstādes Rīgā un Preiļos (1994.g.). To nomainīja pedagoģiskā darba cēliens. Arija Baiba strādāja par vizuālās mākslas skolotāju un pasniedza privātstundas. Viņas darbi atrodas privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. Marija Baiba bija pievērsusies arī sakrālajai tematikai un šie darbi atrodas vairākās Latvijas baznīcās.

Pēc zināma pārtraukuma gleznotāja atgriežas pie jaunas izstādes, kurā tiek eksponēti pedējo gadu darbi ar viņai dārgās ainavas tematiku.

Šīs izstādes lielāka daļa darbu ir tapuši pēdējo divu vasaru laikā. Māksliniecei ir vienmēr patikuši impresionistu darbi ar izteiktu telpas izjūtu un gaišajām dzidrajām krāsām. Viņu vienmēr ir sajūsminājušas impresionistu silti vēsās gaismas un ēnas attiecības, kas radīja it kā netveramu gaisa vibrāciju. Arī Marija Baiba mēģināja tvert šo gaisa un gaismas piepildījumu dabā, izsakot savu mīlestību uz Latvijas ainavu. Viņas ainavās dominē zāļā un zilā krāsa kā dzīvības un mūžības savienojums, gaismas un ēnas rotaļa gan koku lapotnē, gan ūdens atspulgos. Nav uzbāzīga pieteikuma,  ir aicinājums – ienāciet un esiet laimīgi.

 

VLADIMIRS SERKOVS
Rēzeknes pilsētas galvenais mākslinieks un aktīvs plenēru dalībnieks

Vladimirs Serkovs dzimis 1950. gada 28. jūnijā Jēkabpilī. Bērnību pavadījis Aglonas apkārtnē. Jau no 10 gadu vecuma ir bijis Daugavpils tēlotājas mākslas studijas audzēknis un apguvis gleznošanas pamatus kopā ar šobrīd jau zināmiem māksliniekiem Romualdu Geikinu, Leonīdu Baulinu, Vladimiru Ivanovu.

Beidzis Mākslas akadēmiju, kur profesionālās prasmes apgūt viņam palīdzēja vecmeistari Konrānds Ubāns, Jāzeps Pīgoznis u.c. Vecmeistara K. Ubāna un novadnieka J. Pīgožņa klātbūtne varbūt arī nosaka vēlāko
 Vladimira Serkova interesi par glezniecību.

Pēc akadēmijas beigšanas strādājis kā dizainers vairākos rūpniecības uzņēmumos Rīgā un Olainē, vēlāk Daugavpilī.  No 1989.gada autors dzīvo un strādā Rēzeknē.

Mākslinieks ir veidojis daudzu firmu grafiskās zīmes un dažādus pilsētas objektu noformējumus, projektējis sabiedrisko iestāžu un privātmāju interjerus. Var teikt, ka Vladimirs Serkovs ir tas cilvēks, kurš lielā mērā veido Rēzeknes vizuālo tēlu.

Paralēli darbam daudzu gadu garumā Vladimirs Serkovs plenēros gleznojis. Izstādē skatāmie darbi gleznoti plenēros pēdējo piecu gadu laikā – Rēzeknē, Preiļos, Krāslavā, Ludzā, Riebiņos, Jaunaglonā u.c., ļaujot iepazīt pilsētu atšķirīgās noskaņas un lauku vides noslēpumainību.

Pavasara zilumā pāri Rēzeknes namiem sarkana zaigo Katedrāle. Balti Aglonas bazilikas torņi duras svina pelēkajās debesīs. Vakara blāzma iekrāso zeltā Krāslavas jumtu, mirdz Daugava. Zili nosūbējuši Riebiņu Vecticībnieku baznīcas kupoli blāv cauri miglai. Lietus nomazgātās Preiļu ieliņas mirdz sudrabā.

Tas viss Vladimira gleznās.
Osvalds Zvejsalnieks, gleznotājs

 

Maize tāpat kā Māte, Mājas, Mīlestība un Miers ir mūžīgas vērtības.
Dievam devu to slavīti,
Man bagāti bāleliņi:
Maizītē bagātība,
Ne zeltā, sudrabā.

No vēstures…

Maizes pirmsākumi meklējami apmēram 15 tūkstošus gadus atpakaļ, kad pirmatnējie cilvēki starp akmeņiem saberza graudus, sajauca tos ar ūdeni un ieguva putru. Kad cilvēki iemācījās iegūt uguni, šķidro graudu putru jau varēja uzcept, bet vēlāk no biezākas putras pagatavot arī pirmos plācenīšus. Tas bija apmēram pirms 5.- 6.tūkstošiem gadu, kad senie ēģiptieši sāka cept raudzētu maizi. Pasaulē līdz 16.gs. maizes cepšanai galvenokārt izmantoja miežus, savukārt mūsdienās, visplašāk izmanto kviešus.

Latvijā sākotnēji lietoja neraudzētu maizi un nav datu, kad īsti mūsu senči sākuši raudzēt mīklu. Maize pirmsākumos tika cepta mājas apstākļos. 14.-15.gs. Latvijas pilsētās tika dibinātas primitīvas maizes ceptuves, kurās maizi cepa visu diennakti, un tā radās jauns amats – maiznieks.

Maizes ražošana Latvijā uzplauka 20.gs. 20.-30. gados. 1940. gadā pēc Latvijas Republikas okupācijas padomju vara nacionalizēja miltu un maizes ražošanu. Tikai 20. gs. 80. gados maizes cepšanai Latvijā tika pievērsta lielāka uzmanība un pamazām atjaunojās tradicionālās rudzu klona maizes cepšanas tradīcijas.

Izstādē „Maize māca darbiņam” parādīts grauda ceļš no iesēšanas brīža līdz maizes klaipam, izmantojot PVLMM krājumu kolekciju priekšmetus un fotokopijas. Izstādi papildina vairākas izglītojošās programmas un spēles.

 

 IR LATGALE MŪSU…

Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja izstāde „Ir Latgale mūsu…”  veltīta 90. gadadienai, kopš Latgales atbrīvošanas no lielinieku varas 1920. gada janvārī.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī jaunajai valstij vairāk kā gadu nācās aizvadīt sīvās cīņās par tiesībām uz suverenitāti. Latvijas atbrīvošana no vācu un lielinieku varas notika vairākos posmos, no kuriem pēdējais bija Latvijas „trešās zvaigznes” – Latgales atbrīvošana.

Izstādē redzamās fotogrāfijas atspoguļo karavīru apbruņojumu, izskatu, pozīcijas Latgales frontē, kā arī tās ir fiksējušas karavīru atpūtas brīžus un kontaktus ar civiliedzīvotājiem. Nozīmīga vieta ierādīta Lāčplēša Kara ordenim, kuru nodibināja brīvības cīņu laikā 1919.gada 11.novembrī, atzīmējot cīnītāju lielo drošsirdību un varonību Rīgas atbrīvošanā no bermontiešiem. Izstādes fonu veido Latgales atbrīvošanas 15. gadadienas svinību Rēzeknē atspoguļojums presē. Militārisma auru papildina atsevišķie priekšmeti no karavīru formas tērpiem un tiem piederīgām detaļām, kā arī daži tā laika ieroču paraugi.

Izstādes iekārtošanā izmantoti Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja un Latvijas Kara muzeja materiāli.

 
 Dzimis 1953. gadā vienā no skaistākajām Gruzijas vietām – Adžārijā. Jau kopš agras bērnības zīmējis pasaku varoņus, vēlāk skolas gados mēģinājis ilustrēt Šotas Rustaveli gruzīnu eposu „Varonis tīģera ādā ” un ievērojamā gruzīnu rakstnieka Ilias Čavčavadzes darbu „Katsia- Adamiani”.
Pēc skolas beigšanas iestājies pedagoģijas koledžā Batumi. No otrā kursa iesaukts armijā. Dienēdams padomju armijā strādāja par mākslinieku – dekoratoru, gleznoja pilotu – varoņu portretus. Pēc koledžas absolvēšanas Nugzars Paksadze strādāja par zīmēšanas un gleznošanas skolotāju, aktīvi piedalījās Adžārijas jauno mākslinieku izstādēs.
1982. gadā Nugzars Paksadze pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Daudzus gadus strādāja par interjeru dizaineru. Divreiz gadā piedalās mākslas plenēros, regulāri piedalās Latvijas mākslinieku izstādēs. Bijušas personālizstādes Rīgā, Jūrmalā, Polijā, Līvānos. 2009. gadā Nugzars Paksadze pirmo reizi piedalījās profesionālo mākslinieku plenērā „Preiļi. Rudens”. Šī ir pirmā mākslinieka personālizstāde Preiļos.
Nugzars Paksadze strādā ekspresionisma manierē. Viņa gleznas atrodas privātkolekcijās Austrijā, Vācijā, Lietuvā, Latvijā, Polijā, Gruzijā. Arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja kolekcijā.
Nugzara Paksadzes moto: kamēr gleznoju, dzīvoju…
 
Vislabāk smalkākās krāsu un emociju nianses mēs uztveram kad paši esam tiešā saskarsmē ar dabu. Tikai tur mēs varam redzēt, dzirdēt un izjust to kādās krāsās uzzied pļavas,  kā katrā mežā un  silā citādi saistās balss un atbalss.
Man ir ļoti paveicies, ka esmu sastapusi tādus māksliniekus kā Agru Ritiņu, Vēsmu Ušpeli, Viju Stupāni, Jāni Plivdu. Pateicoties šiem māksliniekiem jau kopš 2006. gada es piedalos plenēros , kuros tad pa īstam es varu elpot un izjust šo „BRĪVO GAISU”.
Plenēru laikā es izjutu to, kā mākoņi Rāznas ezera krastos augošo priežu mīkstajos klēpjos iekrīt diendusā, kā mēness iebrien ezerā padzerties. Plenērā Raunā „Raunas ceplis” paslēpies vecajā ābeļdārzā, kur vējš savus kūleņus var mest uz nebēdu. Neaizmirstamas izjūtas saistās ar Cesvaines pili un tās romantisko, noslēpumaino parku ar barona Volfa jūtamo klātbūtni. Gleznošana „brīvā gaisā” Preiļos man saistās ar laiku, kad gaisu uzar gājputnu kāši. Gaiss kļuvis kā karaliskais samts, kas pieskāries Preiļu pilij. Šinī vasarā tā pa īstam izjutu jūras gaisu, tās spēju mainīties pa minūtēm. Tikai te es ieraudzīju cik skaisti zīda pušķiem galos zied smilgas. Šis ir vēju un mākoņu krasts.
Pasakaino atvasaras laiku ar atkalredzēšanās prieku izbaudīju Ezerniekos, Ežezera krastos. Spīd saule, debesis saplūst ar zemi, jo ūdens ir tik spožs un rāms, ka mākoņu atspulgi tajā līdzinās īstenībai un pārņem nereāla sajūta, tu vairs nesaproti, kuras ir īstās debesis……..Ar krītošo lapu švīkstu, ar rudens ziedu kluso ziedēšanu pirms salnām mani uzrunāja Bruknas muižas dārzs.
…….un to visu esmu izbaudījusi un izdzīvojusi daudzajos plenēros. Kā es to redzēju, izjutu, uzgleznoju, Jums ir iespēja skatīt šinī izstādē.
 Eksponētie lietiskie vēstures avoti  iepazīstina ar Preiļu novada senvēsturi 11.-13.gs. un sniedz ziņas par Preiļu muižas kapelu un grāfu Borhu  dzimtu. Izstādi papildina fotogrāfijas par arheoloģisko izrakumu gaitu Anspoku pilskalnā, to noslēguma pasākumu Preiļos, Latvijas arheologu biedrības  4. plenēru, arheoloģiskajiem atklājumiem Vārkavas pagasta Bučku senkapu teritorijā un Preiļu muižas kapelā.
2006. gada 21. jūnijā tika noslēgts līgums starp Preiļu rajona padomi un LU Aģentūru LU Latvijas vēstures institūts par arheoloģiskajiem izrakumiem Anspoku pilskalnā.  Arheoloģiskos izrakumus laikā no 17. jūlija līdz 10. augustam vadīja novadniece, arheoloģe Dr. hist. Antonija Vilcāne. Izrakumu noslēgumā pirmo reizi Latgalē Preiļos notika Latvijas arheologu biedrības 4. plenērs. Plenēra laikā un izrakumu noslēguma dienā Preiļu parkā biedrība „Ugunszīme” no Rīgas organizēja dažādas aktivitātes, lai popularizētu Latvijas un novada senvēsturi, veicinātu izpratni par seno iedzīvotāju dzīves veidu un nodarbošanos. Tieši arheologu plenēra laikā tika atklāts arī bagātās latgaļu sievietes apbedījums Vārkavas pag. Bučkās.
2007. gadā Preiļu Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu draudze noslēdza līgumu ar arheoloģi Antoniju Vilcāni par arheoloģiskās uzraudzības darbu veikšanu Preiļu muižas kapelā laikā no 26. novembra līdz 10. decembrim. Darba laikā pagrabtelpas  vidusdaļā atsedzās no granītakmeņiem un ķieģeļiem celta apaļa siena. Tās centrā atradās no ķieģeļiem mūrēta četrstūrveida kamera. Šīs celtniecības paliekas varēja būt izbūve ar kapelas jumtam līdzīgu kupolveida pārsegumu, zem kura bijušas izmūrētas nišas vai kameras, kurās ievietoja zārkus.
Preiļu muižas pils apbūve ir nozīmīgs kultūrvides tradīciju saglabāšanas un attīstības resurss. Tāpēc dzima ideja par kapelas pagrabstāva arheoloģisko izpēti, kuras rezultātā tas varētu kļūt interesants apskates objekts tūristiem un pavērtu iespējas nākotnē izveidot pagrabtelpā tematiski atbilstošu ekspozīciju.
Lai šādas idejas īstenošanai radītu zinātniski pamatotu bāzi, Preiļu novada dome 2008. gadā noslēdza līgumu ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju par arheoloģiskās izpētes darbu veikšanu Preiļu muižas kapelā. Izrakumus vadīja Dr. hist. Antonija Vilcāne. Izrakumos atrastās liecības par Borhu ģimeni ir skopas – grezns 19.gs. apģērba fragments, zārka atliekas, koka krusts ar zeltītu Jēzus skulptūru.
 
Mazpulku kustībai Latvijā šogad aprit 80 gadi. Pirmo reizi vārds „mazpulks” latviešu presē parādījās 1929.gadā ar amerikāņu rakstnieka Fr.Keisa stāstu „Zem baltzaļā karoga” rakstnieces Ausmas Rogas tulkojumā. Stāstā interesanti attēlota jaunatnes darbs mazpulkos, un šis stāsts uzreiz ieguva atbalsi un interesi plašā sabiedrībā.
Pirmās aktivitātes par mazpulku noorganizēšanu Latvijā veica Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrība (LLC), kura  intensīvi propagandēja jaunās idejas sabiedrībā un presē un izstrādāja pirmos mazpulku pagaidu noteikumus. Pamatojoties uz tiem, 1929. gada 8. novembrī nodibināja pirmo mazpulku pie Ezeres 6-klasīgās pamatskolas ar nosaukumu „Asni”.
Pirmajos 16 mazpulkos 1930. gadā bija 211 dalībnieki 12 līdz 21 gada vecumā. Pēc nodarbošanās nozarēm tie sadalījās: sakņkopji – 115, laukkopji – 4, cūkkopji – 5, putnkopji – 8, zāļu sēklu audzētāji – 19, ogulāju audzētāji – 13 un rožu audzētāji – 13. Pirmā gada darbību ar sekmēm beidza, sarīkojot savu ražojumu izstādes, 12 mazpulki, kuriem 1931. gada 25. februārī pirmajā mazpulku kopējā sanāksmē Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrība dāvināja pirmos 12 baltzaļos karogus.
1935.gadā žurnāls „Mazpulks” rakstīja, ka mazpulku ideja Latgalē ir jauna un te mazpulku kustība neveidojas tik strauji kā citos novados. Taču, pavērojot reģistrētos mazpulkus kaut vai Preiļu apkārtnē, varam secināt, ka mazpulku organizācijas bija izveidojušās daudzās šī reģiona pamatskolās. Līdz 1937.gadam tās darbojās Preiļos, Ārdavā, Rušonā, Jersikā, Sutros, Vidsmuižā, Jasmuižā, Kategrādē, Rudzātos, Ančkinos, Rimicānos, Zaķīšos, Lomos, Anspakos, Kastīrē, Aglonā, Jaunaglonā, Līvānos un citur.
Pirmais mazpulks Preiļos nodibināts 1934.gada jūnijā pie Preiļu pagasta 6-klasīgās pamatskolas. Tas tika reģistrēts ar 248. numuru. Bet 1937.gada martā tam pievienojās 1004. Preiļu lauksaimniecības skolas mazpulks. Preiļu rajona mazpulku vecākais bija Preiļu lauksaimniecības skolas pārzinis agronoms Jānis Ezerkalns.
Izstāde atgādina par mazpulku darbību 1929. – 1940.gadam. Tā balstās galvenokārt uz dažu bijušo mazpulcēnu atmiņām un viņu muzejam dāvātajiem priekšmetiem. Tā varētu būt laba ierosme arī mūsdienu jauniešiem pēc bijušo mazpulcēnu parauga atrast sev atbilstošu nodarbošanos savu darba prasmju pilnveidošanai un saturīgai laika pavadīšanai.

 

Pēdējās izmaiņas: 14.08.2018.