Deju kopa “Dancari”

…Mini, mini mīkliņu, mazo bērniņ!
Bij’ manai māmiņai zelta kamolītis…

Ne tik tālajā 1997. gadā no silto un latvisko krāsu dziju kamoliņa deju audeklā tika ieaustas arī Dancaru pirmās dzīvības rindas. Pirmie soļi, pirmie palēcieni, pirmie deju zīmējumi un vēl pārsimtiem nenosauktu lietu deva šim kolektīvam degsmi un sparu uzdrīkstēties iet tur, kur neviens par viņiem vēl nebija dzirdējis.

Viss sākās ar cerību pilnu sapni par uz mūžu iegūtiem draugiem, par neatkārtojamiem koncertiem, ar sapni kļūt par mazo daļu no kuplās Dziesmu un deju svētku ģimenes, par cīņu dažādos konkursos un ar sapni darīt to, kas sirdij liek pukstēt miljardiem reižu straujāk… Un ticiet vai nē – katrs šo sapni izsapņojis un piepildījis.

Ikkatram Dancaru dalībniekam deja likusi aizmirsties no ikdienas rūpēm, atdoties skatuves valdzinājumam un uzsmaidīt ar plašu un patiesu smaidu ne tikai skatītājiem, bet galvenais – uzsmaidīt ikkatram, ko dejas laikā redzi pretī, blakām, jūti aiz muguras un apzinies – esmu tur, kur man jābūt…

Drosmi pārvarēt bailes pirms uznāciena un pārliecību par sevi mums iemācījis tradicionālais rituāls – Dancaru aplis, kad, sadodoties rokās, mēs cits citam nododam savu enerģiju, dalāmies ar spēku un prieku, ka visu varam, un ko varam, to darām no sirds!

Ja kādam kopības sajūta rodas tikai pāris dienas nedēļā, kad tiek sanākts kopā uz mēģinājumiem, tad Dancariem šī sajūta ir nebeidzama, jo tās radīšanai šķērslis nav ne vasaras brīvlaiks, ne agrie izbraukumi uz koncertiem, ne tālās skolas, uz kurām dodas tie, kam savs laiks šai kolektīvā sasniedzams daudz retāk… Allaž tiek atrasts brīdis, kad visi kaut nieka daļu no sava svarīgā laika spēj atlicināt atkalredzēšanās priekam un atcerēties reiz radīto dejas degsmi un ar pilnu joni tajā atgriezties un vienkārši izbaudīt mirkli… Parādīt, ka rudenī mākam uzsmaidīt saviem skolasbiedriem un bijušajiem dalībniekiem salidojumā, svinēt seno latviešu iedibinātās tradīcijas, Ziemas saulgriežos sasildīt un dalīties ar savu dejas brīnuma redzējumu, pavasaros apzināties, ka kārtējais laiks atcerēties Dancaru pirmsākumus, svinot dzimšanas dienu, bet vasarās uzdzīvot uz nebēdu tradicionālajā izbraucienā pie ezera.

Mēs mākam mīlēt cits citu, dalīties ar sirds visdziļāko siltumu, apzināties dejas būtību… To visu mums iemācījusi Ilze Broka, kas allaž bijusi kopā ar mums visos svarīgākajos un mazsvarīgākajos mirkļos… Tieši viņa ieveda mūs šai sapnī un lika iemīlēt deju pilnībā, apzinoties tās svētumu un rodot atbildes uz sākumā uzdoto mīklu…

Santa Bivbāne

 

 

 

 

 

 

Pēdējās izmaiņas: 06.11.2018.