Preiļi – Aglona vienas dienas laikā

20.08.2019.

Ņemot vērā Aglonas tuvumu, jau no laika gala preilēnieši mazliet pat ironiski raugās uz iespēju svētceļot uz Aglonu kājām. Ar mašīnu Aglona ir sasniedzama pusstundas laikā, bet ar autobusu – apmēram 40 minūšu laikā. Tas ir pat ātrāk nekā aizbraukt no viena Rīgas gala līdz otram.

Tomēr svētceļošana ejot kājām ir ar savu īpašu nozīmi. Tas nav tikai pārgājiens vai pastaiga, bet arī garīgs piedzīvojums. Var tikai apbrīnot liepājnieku izturību, kuri mēro ceļu līdz Aglonai teju mēneša laikā. Vai tas būtu vairāku nedēļu,  dažu dienu, vienas dienas vai dažas stundas ilgs svētceļojums, kopīgais ir tas, tie atgādina par cilvēka šīszemes dzīvi kā svētceļojumu uz debesīm.

2019.gada 13.augusta rītā vienas dienas svētceļojumu no Preiļu Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu draudzes uz Aglonu sāka divdesmit svētceļnieku priestera Vitālija Filipenoka vadībā. Kā teica priesteris, svētceļojums ir arī garīgs pasākums, tāpēc ir jādod cilvēkiem iespēja pieaugt garīgi. “Preiļu draudze skaitliski nav maza, tāpēc nodomāju, ka būs cilvēki, kuri ies. Daži draudzes locekļi jau iepriekš piedāvāja iet svētceļojumā,” tā par svētceļojuma ieceres rašanos pastāstīja V.Filipenoks.

Aptuveni 20 kilometru garais ceļš, kas kājām tika noiets līdz Aglonai, sākās Kastīrē, kurp no Preiļiem grupa nokļuva ar autobusu. Pirms iešanas svētceļnieki savstarpēji iepazinās un pārdomāja, kādā nodomā šo ceļu vēlas veikt. Pēc priestera pamudinājuma bija iespēja izvirzīt sev divus nodomus – vienu saistītu ar laicīgo dzīvi, otru – ar garīgo dzīvi. Pēc tam grupa devās ceļā dziedot garīgas dziesmas, kopīgi lūdzoties Rožukroni, ik pa laikam veltot laiku klusai lūgšanai – sarunai ar Dievu, kā arī iepazīstot tuvāk līdzgājējus.

Maršruts vijās pa maziem lauku celiņiem, gar Gelenovas muižas parku, gar Rušonas baznīcu. Svētceļojuma laikā bija arī vairākas apstāšanās vietas, kur sadraudzības garā, savstarpēji daloties ar līdzpaņemtajiem labumiem, bija nelielas maltītes. Pēdējā apstāšanās bija Jaunaglonā, kur tika saņemta garīga “maize” – priestera katehēze – atbildes uz dažādiem jautājumiem par Dievu, par ticību, par Baznīcu.

Visi grupas svētceļnieki Aglonas baziliku sasniedza vienoti un priecīgi, neraugoties uz lielo vecuma amplitūdu (no 5 līdz 73 gadiem). Ne vienam vien Vissvētākā Altāra Sakramenta un Aglonas Dievmātes svētgleznas priekšā iemirdzējās pa aizkustinājuma, prieka un pateicības asarai.

Atskatoties uz aizvadīto svētceļojumu, priesteris V.Filipenoks to vērtē ļoti pozitīvi: “Iepazinos ar cilvēkiem vairāk, jo draudzes ganam tas ir svarīgi. Tāpat arī lūdzāmies. Patika, ka svētceļnieki uzdeva jautājumus. Kopumā visi bija apmierināti.”

Preiļu draudzei šis svētceļojums bija īpašs arī ar to, ka atkal pēc daudzu gadu pārtraukuma to vadīja priesteris. Pēdējos gados svētceļojumus no Preiļiem ir rīkojuši vairāki semināristi, kuri tagad jau ir kļuvuši par brīnišķīgiem priesteriem. Vairākus gadus Preiļu draudzes locekļi ir svētceļojuši arī paši bez priestera vai seminārista vadības. Zīmīgs fakts – tagadējais priesteris V.Filipenoks jau iepriekš bija organizējis svētceļojumu no Preiļiem 2012.gadā, kad bija vēl seminārists un uz šejieni bija nosūtīts praksē.

Nav izsakāms vārdos tas, ko piedzīvo ikviens svētceļnieks. Viņu kaut mazliet var saprast vien tas, kurš pats ir gājis kājām uz Aglonu vai citu svētvietu – stundu, dienu, nedēļu, mēnesi… Katrs svētceļojums savā veidā ir visa cilvēka dzīves svētceļojuma koncentrēta izpausme. Tāpēc vēl jo vairāk tas kļūst par lielu izaicinājumu kā ceļš cauri sevis iepazīšanas tuksnesim, lai sastaptu Dievu un saņemtu norādījumu atgriezties ikdienā ar jaunu uzdevumu.

Teksts: Anna Briška, foto: Mārīte Šķestere

Pēdējās izmaiņas: 20.08.2019.