Maija mēneša priekšmets muzejā – Latvijas brīvības cīnītāju bruņojums

15.05.2019.

Latvijas simtgades svinību piecgades (2017-2021) kulminācijas gads norit “varonības” tēmas zīmē, godinot Brīvības cīņu/Neatkarības kara notikumus un Latvijas karavīru pašaizliedzību un drosmi cīņā par jaunās Latvijas brīvību un pašnoteikšanos iespēju, izšķirīgajos, 20. gs. sākuma notikumos. Arī Muzeju nakts tēma, kas jau rīt (18. maijā) norisināsies visā Latvijā, būs pavadīta varonības un nesatricināmas uzticības – “Tālavas taurētāja” zīmē.

Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai” Latvijas karavīru piemiņu godā sadaļa “Latgales brīvības ceļš”, kur muzeja apmeklētājs var iepazīties ne vien ar Neatkarības kara gaitu un tā dalībniekiem Preiļu pusē, bet apskatīt Latvijas brīvības cīnītāju ekipējumu – Nagana sistēmas revolveri, īso zobenu/garo nazi – Bebutu, un to pretinieku – landesvēra karavīru M16 “Stahlhelm” parauga bruņucepuri. Tāpēc, lai visi būtu sagatavojušies un muzeja apmeklējums izzinošs un interesants, uzzināsim par izmantotā ekipējuma vēsturi un aktivitātēm kuras pavisam noteikti nav jālaiž garām Muzeju nakts laikā Preiļos.

Nagana sistēmas revolveris, īpaši efektīvs tuvās distances ierocis (ap 170m). PVLMM krājums

Nagans
Pēc Beļģijas ieroču inženieru un rūpnieku Emīla un Leona Naganu parauga izgatavotais pašielādes revolveris bija daļa no Krievijas impērija armijas bruņojuma atjaunināšanas programmas, kas tika uzsākta 19. gs. 70-to gadu beigās. Francijas-Prūsijas (Vācijas) karš 1870-1871. gadā būtiski atšķīrās no Napoleona laika kariem 19. gs. sākumā, kurā karaspēki stāvot ierindā apmainījās šāvienu zalvēm. Francijas-Prūsijas karš tiek uzskatīts par pirmo Moderno laiku karu, kurā izšķirošā nozīme bija tehniskajam bruņojumam un artilērijai, kamēr karadarbība arvien biežāk noritēja ierakumos un slēpņos. Šādos apstākļos revolveru priekšrocība veikt ātrus, sērijveida šāvienus no tuvas distances ir nenovērtējama un ir pilnībā realizējusies brāļu Naganu sistēmas revolverī, kas Krievijas impērijas armijas bruņojumā nonāca 1915. gadā.

Pēc Leona Nagana pabeigtā rasējuma, Tulas krievu imperiālajā ieroču rūpnīcā izgatavotie revolveri nedaudz atšķīrās no tiem, kas tika izgatavoti Beļģijas bruņotajiem spēkiem, īpašu uzsvaru liekot uz konstrukcijas vienkāršumu, izturību kā arī 7 patronu veltni, (pretēji beļģu – 6). 1914. gadā Krievijas impērijas karaspēks par 97% bija apgādāts ar jaunās sistēmas revolveriem, no kuriem liela daļa tika pazaudēta līdz ar lielajiem dzīvā spēka zaudējumiem, karam sākoties. Karavīri atzinīgi vērtēja Naganu, galvenokārt pateicoties apkopes vienkāršumam un drošumam kaujas laukā – gadījumā, ja ierocim gadījās iestrēgt, tas nebija jāizjauc un nekļuva nelietojams, atlika vien vēlreiz nospiest mēlīti, atkārtojot šāvienu.

Latviešu strēlnieki, līdzīgi kā citas Krievijas impērijas karaspēka daļas, arī tika apgādātas ar šīs sistēmas revolveriem, kas sākoties pilsoņu karam Krievijā, palika latviešu karavīru bruņojumā. Iespējams nekad vairāk neuzzināsim par ekspozīcijā apskatāmā revolvera saimnieku vai to kādā veidā tas nonāca kādas privātmājas dārzā Talsu ielā, Preiļos, jo tieši tur arī tika atrasts.

Bebuts

Kamēr kājnieki tuvcīņā izmantoja durkļus, artilēristi, ložmetējnieki un izlūkkavalērija bija bruņota ar īso zobenu – bebutu. PVLMM krājums

Īsais zobens jeb Bebuts, 1907. gadā tika pieņemts Krievijas impērijas armijas Artilērijas vienību bruņojumā (tolaik ložmetēji arī tika uzskatīti par artilērijas paveidu). Bebuts līdzinājās tradicionālajiem tjurku cilšu un citu austrumu tautu zobeniem – kinžaliem, kas arī izsauca protestus armijas virsniecības rindās, bebutu uzskatot par svešu ieroci krievu karaspēkiem (izņemot Kaukāza reģionu iesauktos). Taču jaunās kara reālijas lika tradīcijām klusēt un pielāgoties jaunajiem karadarbības noteikumiem, kur strauja ierakuma vai nocietinājuma pārrāvuma gadījumā vērtīgās artilēristu vienības kļūtu neaizsargātas, jo izmantot tradicionālo garo zobenu – šašku, būtu pavisam neparocīgi.

Artilēristu bruņojumā apstiprinātais bebuts, bija ideāli piemērots artilērijas operatoriem un ložmetēju vienībām, jo salīdzinoši īsais (~60 cm) un izliektais, abpus asais bebuta asmens ļāva vienlīdz labi gan cirst, gan arī durt.

Latviešu strēlnieki, ložmetējnieki, kas mūsdienu Latvijas teritorijā cīnījās pret Vācijas karaspēku tālāku virzību uz austrumiem, arī savā bruņojumā bija saņēmuši īsos zobenus – bebutus. Vēlāk sekojošajos Neatkarības karš, bebutu padarīja par īpaši efektīgu tuvcīņas ierocis, jo statiskas, ilgstošas kaujas pozīcijas neveidojās, ar ātriem uzbrukumiem un tikpat ātrām atkāpšanām.

M16 ” Stahlhelm ” bruņucepure

Jeb vienkāršojot militāro abreviatūru kā “(19)16. gada Modeļa tēraudcepure”, bija militārais ekipējums, kuru latviešu karavīri 1. pasaules un Neatkarības kara laikā lielākoties pazina kā ienaidnieka bruņojumu, atskaitot tos gadījums, kad konkrētā bruņucepure tika likta galvā kā kara trofeja. Dotais bruņucepures tips nomainīja vizuāli spilgto, bet 1. pasaules kara apstākļos novecojušo – pīķcepuri.

Vācijas ķeizariskās armijas pīķcepure jeb pickelhaude ierakumu un slēpņu apstākļos bija lielisks mērķis snaiperu lodēm. Nacionālais kara vēstures muzejs Dīhirhā, Luksemburga
Jaunās, uzlabotās ķiveres ne vien deva iespēju pēc nepieciešamības pielāgot savu ekipēju, bet arī no rūpnīcas bija krāsotas zaļajā kamuflāžas krāsojumā. PVLMM muzejs

1915. gadā pēc Vācijas impērijas karaspēka virspavēlniecības pasūtījuma Hannoveres Tehniskā institūta doktors Frīdrihs Šverds apkopoja tipiskākās vācu karavīru galvas traumas, kas radušās cīņās ierakumu apstākļos un kopā ar vācu landesvēra (zemessardzes) kapteini, doktoru Augusts Bīru izstrādāja jauna tipa bruņucepures, kas jau tā paša gada septembrī sevi sekmīgi pierādīja arī kaujas apstākļos. Dotā bruņucepure izrādījās tik ļoti efektīva, pielāgojama un izgatavošanas ziņā vienkārša, ka tās paveidi joprojām atrodas pasaules valstu armiju bruņojumā.

Muzeja ekspozīcijā apskatāmās M16 “Stahlhelm” bruņucepuri rotā “austiņas” vai “antēniņas” (apmeklētāju viedokļi par šo bruņojuma elementu dalās), kas veido speciālu bruņucepures modifikāciju, kas pirmo reizi tikusi izmantota asiņainajā Verdenas kaujā, kuras laikā pret ienaidnieka pozīcijām tika pielietoti arī indīgo gāzu uzbrukumi. “Antēniņas” patiesībā ir speciālas pielāgojumu vietas papildus ekipējuma piestiprināšanai, ko karavīrs varēja pēc nepieciešamības pielietot, piemēram gāzmasku vai speciālu sejas sargu pret akmens šķembām, klinšainajās kaujās uz Francijas-Vācijas robežas Alpos.

 

Neatkarības kara varoņstāsti Muzeju naktī

Muzeju naktī, līdz ar autentisku karavīru bruņojuma elementu apskati, būs iespēja iepazīties arī ar Latvijas armijas karavīra formastērpa rašanās līkločiem un sievietes lomu Neatkarības kara apstākļos, izspēlējot spēli “Ietērp savu varoni”, kas īpaši saistoša būs bērniem.

Latvijas Neatkarības kara laikā dzima ne tikai Latvijas valsts, bet tika izveidoti arī Latvijas bruņotie spēki. Tas notika ārkārtīgi sarežģītos politiskos un ekonomiskos apstākļos, kad daļa jaunizveidotās valsts teritorijas bija svešu spēku okupēta, bija jāpaļaujas uz sabiedroto atbalstu un vienlaikus “jāspēlē” smalka diplomātiskā spēle. Vēsturnieki ir saskaitījuši, ka šajā īsajā laika periodā Latvijas teritorijā atradās 14 dažādas bruņoto spēku vienības. Tāpēc arī stāsts par Latvijas armijas karavīra formastērpu nav vienkāršs.

Kara apstākļos jaunajai valstij nebija viegli apgādāt brīvības cīnītājus ar vienotu ietērpu, tāpēc tika lietoti vācu, krievu un Sabiedroto (britu un franču) armijas formastērpi. Reizēm tie bija pārāk mazi augumā raženajiem latviešu puišiem, citreiz – jau stipri nolietoti. To labi ir redzams tā laika fotogrāfijās, kur karavīru grupas attēlos vīriem ir detaļās atšķirīgi nokomplektēti ietērpi un ekipējums.

Latvijas armijas karavīri Daugavpilī. 1920. gada sākums. Latvijas Kara muzeja krājums

 

Lai gan latviešu karavīra ietērpa izskatu Aizsardzības ministrija noteica 1919. gada 28. februārī, formastērpa piegriezums nebija aprakstīts, tika noteikts vien auduma materiāls un krāsa – pelēka vadmala. Kā Latvijas armijas karavīru vienojošais motīvs tika izmantotas pazīšanās zīmes – dienesta pakāpju un amatu atšķirības zīmes un kokarde uz cepures – “latviešu karavīru saulīte”, kas tapusi, iedvesmojoties no tautasdziesmas rindām:

“Karavīri bēdājās,
Asiņaina gaisma aust.
Nebēdājat, karavīri,
Sudrabota saule lec.”

Žēlsirdīgās māsas Neatkarības kara laikā 1919.-1920.gadā. Latvijas Kara muzeja krājums

1. pasaules kara un jo īpaši tam sekojošo Brīvības cīņu laikā radikāli pieauga sieviešu loma daudzās ikdienas jomās – arī militārajā un politiskajā, dodot būtisku ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Neatkarības kara laikā sievietes atradās visās frontes karaspēka daļās, tiesa, tikai īpaši retos izņēmuma gadījumos ar ieročiem rokās, bet pamatā – kā žēlsirdīgās māsas, kur bieži demonstrēja izcilu varonību, zem ienaidnieku uguns glābjot ievainoto karavīru dzīvības vai sniedzot tiem pēdējo mierinājumu. Šīs sievietes lielākoties bija jaunas un izglītotas, viņu vidū arī medicīnas studentes.

Lai stāstītu šos varoņstāstus jaunajai paaudzei caur rotaļām un radošām aktivitātēm, Muzeju nakts laikā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīcijā “Muzeja stāsti Latvijai” tieši šīgada pasākumam sagatavota izglītojoša papīra lellīšu spēle “Ietērp savu varoni”.

Tie, kas Muzeju naktī vēlēsies īpaši iedziļināties sarežģītajos Latvijas Neatkarības kara notikumos, aicināti Preiļu 1. pamatskolas muzejā apmeklēt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ceļojošo izstādi “Latvija Brīvības cīņu laikā. 1918. – 1921.”, kas Preiļos apskatāma vēl tikai līdz 31. maijam.

Muzeju naktī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs stāstīs ne tikai par Neatkarības kara, bet arī citu laikmetu varoņiem, tāpēc ar detalizētu šīs nakts piedāvājumu aicinām iepazīties →  Muzeju nakts programma

Rihards Sisojevs,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Galvenais krājuma glabātājs

Ilona Vilcāne,
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja
Speciālists vēstures jautājumos

Pēdējās izmaiņas: 17.05.2019.