Preiļus apmeklē enciklopēdijas “Muižas Latvijā” autors Vitolds Mašnovskis

10.05.2019.

Veidojot Preiļu muižas kompleksa un parka attīstību, turpmāko pils nākotnes redzējumu, uz Preiļiem tika aicināts enciklopēdijas “Muižas Latvijā” autors Vitolds Mašnovskis – kultūras pieminekļu pētnieks, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, ICOMOS biedrs, daudzu pētniecisko projektu un publikāciju, par Latvijas kultūras mantojumu, autors un fotogrāfs. Pētnieks ir veicis ap 1200 Latvijas muižu kompleksu dokumentālu fotofiksāciju un to izpēti Latvijas un daudzos ārvalstu arhīvos (Vācijas, Polijas, Igaunijas, Zviedrijas, Krievijas, Baltkrievijas).

7. maijā V.Mašnovskis apmeklēja Preiļu pili, iepazinās ar tajā notiekošajiem rekonstrukcijas darbiem un izteica pašvaldībai atzinību par tās uzņēmību, drosmi un vēlmi atjaunot tik vēsturiski vērtīgu celtni ar unikālu fasādi kāda citur Latgalē nav sastopama – “Preiļi ar pils atjaunošanas uzsākšanu ir jūtami izcēlušies. Jo tā ir sarežģīta celtne ar lielu darbu ietilpību un ar lielu finansiālu ietilpību. Ar to, kas ir paveikts, Preiļi jau ir ienākuši vēsturē”. Mašnovska kungs, savas darbības ietvaros, patstāvīgi un regulāri dodas izbraucienos visas Latvijas teritorijā, Preiļu parka teritoriju ir apmeklējis vairākas reizes. Pēdējo apmeklēto gadu laikā ir novērojis, ka vēsturiskie objekti tiek uzturēti, parks patstāvīgi tiek vairāk un vairāk izkopts, arī pilsēta, salīdzinot ar citām, ir sakopta un mājīga.

Tikšanās laikā V.Mašnovskis sniedza savu skatījumu par pils izmantošanas iespējām, norādot, ka tajā vajadzētu saglabāt senatnes autentiskuma sajūtu, bet esot svarīgi izvēlēties, kādu laika posmu vēlamies iedzīvināt. Preiļu pils ir ne tikai ar neogotikas arhitektūras iezīmēm, bet arī ar neoromānikas iezīmēm, protams, pilij būvniecības garo gadu laikā ir redzamas daudzas nianses un vairāki arhitektoniskie stili, bet pamatā tā ir neogotika. Tā kā neogotikas stils ir salīdzinoši Latvijā rets, tad pētnieks ieteiktu pili iekštelpās veidot neogotikas stilā – vienotā stilā, bet ar zināmu sadrumstalotību – izstāžu telpas; muižnieku vēstures atspoguļošanu (lietas, darbības ar ko muižnieki bija aizrāvušies); muzeja veidā par to laika posmu, izvietojot priekšmetus, mēbeles, lai saprastu – kā tajā laikā dzīvoja muižnieki; tur varētu atrasties telpa dažādiem vēsturiskiem tērpiem; zāle, ko var izmantot dažādiem publiskiem pasākumiem; kafejnīca – restorāns, kas veidots, lai atainotu tā laika muižnieku kulināro vēsturi u.c.

Muižnieki ir dzīvojuši sakoptā vidē – ar sakoptām saimniecības ēkām, sakoptu parku, paviljoniem, takām utt. Tas nozīmē, ka pils nav skatāma atrauti no citām muižas kompleksa vēsturiskajām celtnēm un parka. Labiekārtošana un atjaunošana jāveic kompleksi, protams, iespēju robežās.

Vitolds Mašnovskis ar sievu Ženiju, P. Stradiņa universitātes profesori, apciemoja Latgales fotogrāfu biedrības dibinātāja viesu māju “Pie Pliča” un tā saimnieku Igoru Pliču. Sarunas bija daudzveidīgas, klātienē iepazīstinot ar mazāko dievnamu Latvijā, ar saimnieka gadu laikā savāktajām vēsturiskajām lietām – vērtībām, arī sarunas bija par mūsdienu cilvēku vērtībām. Ženija Mašnovska, runājot par vietu, ēku, lietu vērtībām, izteica: “Vērtība ir tas, ko mēs par to vietu, lietu zinām, kā mēs to saprotam. Zināšanas un sapratne jau nepiemīt piedzimstot. To iegūst. Un tieši tāpēc šobrīd esošajai paaudzei, mums, ir jāstāsta par šīm vērtībām nākamajām, jaunākajai paaudzei, lai viņi izprastu lietu skaistumu, vēsturisko vērtību, lai spētu to ieraudzīt, saskatīt un novērtēt”.

V.Mašnovskis tikšanās laikā ar iedzīvotājiem Preiļu galvenajā bibliotēkā iepazīstināja ar izdotās enciklopēdijas “Muižas Latvijā” pirmo daļu, kurā ir sagrupētas 179 muižas alfabēta secībā no A līdz H, līdz ar to Preiļu muiža tur nav minēta. Enciklopēdijas pirmajā nodaļā ir minētas tādas Latgales muižas kā Aglonas novada Aisbahovas muiža, Preiļu novada Anspoku muiža, Vārkavas novada Arendoles muiža un Riebiņu novada Galēnu muiža. Unikālās enciklopēdijas izdošanai ir izveidots vairāk nekā 300 tūkstošu liels fotoattēlu un dokumentu arhīvs. Enciklopēdijas autors ir teicis: “Šodien cilvēki maz zina par Latvijas lauku teritorijas strukturālo pamatu – muižām. Jāatzīst, ka ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā trūkst pilnīgi apkopotas informācijas, līdz ar to tas bija viens no iemesliem, kas mani pamudināja sākt šo apjomīgo darbu un kas prasīja 40 gadus un lielu neatlaidību. Vēsturiski muižas ir bijušas ne tikai pārvaldes, bet arī saimnieciskās darbības institūcijas. Muižu ansambļi veidoja arī Latvijas ainavu, un arī šodien mūsu valsts nav iedomājama bez šī vēsturiskā mantojuma. Ar šo izdevumu vēlamies parādīt muižu īpašnieku vēsturi, kā arī muižu likteņu līkločus cauri gadsimtiem. Tā ir nezūdoša vērtību, kuru, apzinoties un pareizi sargājot, nododam tālāk nākamajām paaudzēm”.

Pēc enciklopēdijas prezentācijas, V.Mašnovskis bija sagatavojis nelielu informatīvu ieskatu par Preiļu pili, zirgu stalli, kapelu. Un, papildus unikālajām un skaistajām ēkām, kā vienu no Preiļu trumpjiem V. Mašnovskis atzīmē parku. Tas ir iespaidīgs un skaists, bet prasa darbu, ieguldījumu tā atjaunošanā, atbrīvošanā no pašizsējas kokiem, jo šobrīd daļa parka būtu dēvējama jau kā meža parks. Autors atzinīgi vērtē paveikto parka teritorijā – izkoptās vietas un atjaunotos celiņus.

Pārsteidzošākais, ko pētnieks izteica ir tas, ka Borhu dzimtas vēsturiskajā bruņniecības dzimtas ģerbonī nav attēlots krauklis, bet gan kovārnis. Šis fakts ir pārbaudīts, ģerboņa izcelsme pētīta, attēlojuma simboli tulkoti, kā norādīja Mašnovska kungs – pilnīgi droši un 100% tas ir kovārnis. Protams, pētnieks pats izsaka domu, ka viņam nav saprotams, kāpēc bruņinieks, kurš varēja ģerbonī iekļaut kādu spēcīgu, skaistu putnu – ērgli vai vanagu, ir iekļāvis kovārni. Kā norādīja enciklopēdijas autors, šis ģerbonis nav tā dēvētais “runājošais ģerbonis” (attēlo atvasinātu vārda vai uzvārda nozīmi), tas ir vienkārši šādi izvēlēts un mēs varam tikai minēt, kāpēc tieši kovārnis. Šāds paziņojums, protams, rada jautājumu – cik daudz mēs paši esam pētījuši vietējo vēsturi, cik nopietni esam to skatījuši un pētījuši un kāpēc savulaik tika pieņemts, ka tas ir krauklis, nevis kovārnis. Izpētes autors gan iedrošina – varbūt jums ir vērts pārskatīt šo kļūdu, jo krauklis ir maitas putns, bet kovārnis žiperīgs un ašs putns. Tas nozīmē, ka arī mums vēl ir daudz ko pētīt savas vietas vēsturē.

V.Mašnovskis tikšanās beigās atzīmēja, ka vēsturiskā vērtība ir cilvēku darbs, kas ar savām prasmēm, izglītību, zināšanām, amatu ir savu darbu ieguldījuši, lai taptu skaistums, kas mūsdienās izsauc sajūsmu un mēs to dēvējam par vēsturisko vērtību. Preiļu pilij vērtība dubultosies, jo tur bija ielikta iepriekšējo paaudžu doma un darbs, bet tagad, kad tas tiek atjaunots, pils vērtība nāk dubultā. Cieņa pret Latvijas senatni, tā nav citu valstu senatne, tā ir mūsu pašu kultūrvēsture, mūsu piederīgā. Gandrīz ikviens no mūsu senčiem bija iesaistīts šajā kultūrvēstures objektu tapšanas darbā un procesā – kāds cēla un palīdzēja tapt celtnei, kāds bija vienkārši govju puisis, kāds piegādāja materiālus, kāda bija vienkārši muižnieces draudzene vai virēja. Tas viss ir saistīts, tās ir mūsu saknes uz kurām mēs esam izauguši. Līdz ar to mēs šobrīd varam atspoguļot to, kas vēl ir, jo rīt tā var nebūt.

S. Čingule-Vinogradova,
Preiļu muižas kompleksa un parka vadītāja 

Pēdējās izmaiņas: 13.05.2019.