Kāda ir mūsu bērnu sociāli emocionālā labsajūta?

12.03.2019.

Dr.paed. Daiga Zaķe, Izglītības iniciatīvu centra direktore

No Latvijas izglītības satura reformas projekta Skola2030: “Fiziski un emocionāli droša vide ir priekšnoteikums tam, lai bērns varētu veiksmīgi apgūt jaunas prasmes un zināšanas, un skolotāja uzdevums ir bērnam šādu vidi nodrošināt.”

Kas ir sociāli emocionālā mācīšanās un kāpēc mūsu bērniem to vajag?

Sociāli emocionālā mācīšanās ir process caur kuru bērni un pieaugušie apgūst un izmanto zināšanas, attieksmes un prasmes, kuras ir nepieciešamas, lai pārvaldītu sevi, lai varētu saprast un saprasties ar citiem, lai spētu noteikt pozitīvus mērķus un pieņemt lēmumus.

Pozitīvas attiecības ir pamats tam, KA bērns attīstās un mācās. Savukārt, emocijas ietekmē to, KĀ bērns attīstās un mācās. Stress un regulāra neapmierinātība šos procesus bremzē. Kā bērns var sekmīgi attīstīties un mācīties, ja viņam nepatīk skolotāja, ja viņam grupā vai klasē nav draugu, ja ir garlaicīgi un visu dienu grūti nosēdēt, ja ir slikts garastāvoklis un bērns ir īgns!? Problēmu adekvāta risināšana palīdz bērnam atrast pareizo virzienu un dod enerģiju turpināt attīstību.

Pozitīva bērnu uzvedība nav pašsaprotama. Visvairāk tas redzams bērniem, kuriem ir grūti iekļauties savu vienaudžu grupās un grūti pieņemt izglītības ‘kārtību”. Bērni, kuri labāk vada savas emocijas un labāk spēj saprasties ar citiem, viņiem ir augstāka piederības izjūta savam bērnudārzam vai skolai, viņi labāk mācās un skolā viņiem ir augstāki vērtējumi. Vēlāk dzīvē šie cilvēki mazāk pakļauti bezdarba, likumpārkāpumu un atkarības riskiem.

Kāda ir situācija pie mums?

Lai novērtētu, kāda ir mazu bērnu psihosociālā labsajūta, 2018. gada nogalē piecās ES valstīs, tai skaitā Latvijas pirmsskolas izglītības iestādēs, tika veikta izpēte. Tajā tika secināts, ka Latvijā ir viena no lielākajām riska grupām – apmēram 32% (!) bērnu psihosociālā labsajūta ir zemā līmenī.

Izpēte arī uzrādīja negatīvu tendenci, ka pedagogi  bērnu psihosociālo labsajūtu pārsvarā saista ar vecākiem un ģimeni, nevis ar savu profesionālo darbību. (Vairāk informācijas par šī pētījuma datiem var lasīt Izglītības iniciatīvu centra mājas lapā http://iic.lv/projekti/sociali-emocionala-izglitiba-un-attistiba).

Savukārt, pētījuma dati par jauniešiem Latvijā ir nežēlīgi – mums ir viens no augstākajiem Eiropā jauniešu pašnāvību skaits, jaunieši netic, ka var ietekmēt lēmumus, kas skar viņu dzīvi, un ceturtā daļa jauniešu domā, ka viņiem nav iespēju gūt panākumus savā dzīvē. Šādi secinājumi iegūti pētījumā “Jauniešu labbūtība Baltijas valstīs”, kuru šī gada februārī prezentēja Latvijas Bērnu labklājības tīkls.

Ko var darīt bērnudārzā, skolā un mājās?

Akadēmiskā un sociāli emocionālā mācīšanās ir VIENLĪDZ NOZĪMĪGAS. Ja tas tā nav, tad veidojas atsvešinātība un ne-vēlme iet uz bērnudārzu un skolu. Līdz šim izglītības iestādēs tika likts uzsvars uz akadēmisko mācīšanos, bet jaunais izglītības saturs (Skola2030) paredz, ka pedagogi stiprina sociāli emocionālo mācīšanos kā vienu no izglītības mērķiem. Šajā procesā arī ģimenes locekļu (īpaši – vecvecāku) loma ir ļoti būtiska. Ikviens var palīdzēt bērniem iemācīties pateikt savas emocijas vārdos (piemēram, kā tev šodien gāja skolā?) tā, lai atbildē izskan vairāki vārdi, nevis tikai “normāli’. Jācenšas ikdienas sarunā izmantot vairāk emociju vārdus (piemēram, pastāsti, par ko tu viņam siti), kopīgi meklējot atbilstošākos – biju dusmīgs, sajutu bailes, izveidojās riebums.  Un – lai cik pārsteidzoši tas neizklausītos – ļaujiet bērniem sūdzēties, jo sūdzēšanās ir bērna sadarbības un līdzdalības vēlme. Tā bērns iemācās nebūt vienaldzīgs par to, kas notiek apkārt. Pieaugušajiem šādās situācijās nevajag domāt negatīvi (sūdzmanis!), tieši otrādi – tas ir brīdis, kad bērnam var dot pozitīvu atgriezenisko saiti (paldies, ka tu pamanīji, izstāsti, kas notika).

Paredzēt vietu bērnu sociāli emocionālajai labsajūtai ikdienas darbā pirmsskolā un skolā, īpaši agrīnās izglītības posmā (1,5-10 gadi), ir pedagogu profesionālais pienākums. Savukārt, pašvaldību politikas veidotājiem un īstenotājiem, būtu jābūt tik viediem, lai pieņemtu pārdomātus un uz nākotni vērstus lēmumu šajā jautājumā.

Raksts sagatavots projekta “Sociāli – emocionālā izglītība un attīstība: izpratnes un prasmju uzlabošana agrās bērnības izglītībā ietvaros, projektu finansē ES Erasmus+ programma, līdzfinansē Jēkabpils pilsētas pašvaldība un Asociētais partneris – Preiļu novada dome.

Šis projekts tiek finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Publikācija atspoguļo vienīgi autoru viedokli, un Eiropas Komisija nav atbildīga par tajā ietvertās informācijas lietojumu.

Pēdējās izmaiņas: 12.03.2019.