No 15. janvāra līdz 25. februārim Antona Rimoviča izstāde “Dievam un cilvēkam”

15.01.2018.

ANTONS RIMOVIČS (28.10.1865 – 01.07.1933)

Garīdznieks un koktēlnieks

Dzimis 1865. gada 28.oktobrī Šakinas ciemā, Lietuvā Šauļu draudzē. Pirmo izglītību ieguva Šauļu ģimnāzijā.  Pabeidzis  četrus kursus, vairākus gadus strādāja aptiekā par mācekli.  Mācības turpināja Pēterpils sv. Katrīnas ģimnāzijā kā daudzi tā laika Latgales un arī Lietuvas katoļu jaunieši. Pēc ģimnāzijas beigšanas devās uz Pēterpils Garīgo semināru, kuru pabeidza un 1890. gadā un  tika ordinēts par priesteri (pēc citiem datiem 1891.g.)  un nozīmēts darbā uz Latviju, kur kalpoja visu mūžu.

Jaunā priestera pirmā darba vieta bija Vārkavā, kur viņš kā vikārs kalpoja vienu gadu (no 1891.g. līdz 1891.g.)  1893.g. tika pārcelts uz Melnā Dukstigala draudzi, kur kalpoja līdz 1896.g., pēc tam divus gadus bija  vikārs Līvānos un atkal atgriezās atpakaļ Melnajā Dukstigalā.

1897. gadā Rimoviču negaidīti pārcēla uz lielo Balvu draudzi. Jaunā prāvesta pirmais uzdevums bija atjaunot seno dievnamu. Kalpodams Balvos no 1897. līdz 1914. gadam Antons Rimovičs paveica ļoti daudz. Viņš baznīcā koka grīdas vietā salika akmens flīzes, salaboja jumtu, uzlika jaunu dzelzs krustu. Lielo altāri pārveidoja pēc Viļņas  Ostrobramas Dievmātes altāra parauga. Pārveidoja arī abus sānu altārus gotiskā stilā. Tie bija nelieli: vienā – kokā griezts Jēzus sirds tēls, otrā – Svētais Jāzeps. Baznīcā tika ielikts jauns dievgalds, kuru izgrieza no Romūkstu upes dūņām izvilkta ozola, kokā izgrieza svētā Franciska  un svētās Klāras tēlus, svētā Jāņa un svētā Jēkaba attēlus, Betlēmes un Lieldienu figūras u.c. Altāra būvei un kokgriezumu veidošanai prāvests Rimovičs ataicināja no Lietuvas kokgriezēju Ananaiti. Viņam palīdzēja vietējie galdnieki. Kokgriezēja darbs iepatikās arī pašam prāvestam un viņš pakāpeniski apguva šo mākslu, kurai palika uzticīgs līdz visu mūžu.1912. gadā prāvests Balvu baznīcai nopirka ērģeles. Tika izgatavoti jauni liturģiskie tērpi.

Antons Rimovičs veica arī aktīvu saimniecisko darbību. Sākot jau ar 1902. gadu, pamazām apkārt Balvu baznīcai sāka veidoties Balvu miests, jo līdz šim apkārt baznīcai bijuši tikai labības tīrumi, bet centrs atradies Verpuļevas sādžā. Prāvests iepirka no apkārtnes iedzīvotājiem mājas, tās nojauca un pārcēla  uz baznīcas zemi. Šīs  daudzās ēkas prāvests  izīrēja  tirgotājiem un amatniekiem. Balvos līdz a to pieauga iedzīvotāju skaits. Savās atmiņās  prāvestu Rimoviču Balvu prāvests  laikā no 1914.g. līdz 1923.g. Benedikts Skrinda nosaucis par Balvu miestiņa dibinātāju.
1914. gadā zemes robežu lietā Antons Rimovičs  sastrīdējās ar vietējo muižnieku un Balvus nācās atstāt.   

No 1914.g. līdz 1928.g. Antons Rimovičs kalpoja Andrupenes, Rudzātu un Bikavas draudzēs. Visās draudzēs līdztekus tiešajiem garīdznieka pienākumiem Antons Rimovičs rūpējies par dievnamu remontiem un nodarbojies  koktēlniecību.

No 1914. gada līdz 1920.g. Antons Rimovičs kalpoja Andrupenes Vissvētākās Jaunavas Marijas Skapulāra karalienes Romas katoļu baznīcā. Draudzes mājas pamatos atrodas akmens ar uzrakstu “Dievs svētī Latviju…”, kuru  prāvests gribēja ielikt piemineklī, kas būtu  veltīts Latvijas Brīvības cīņām.

Laikraksts “Latgalits”, Nr.18 (1920, 27.maijā), 3.lpp rakstīja

Breivvibas pimineklis Latgolā.

Ondrupines b-gs 0. Rimovvčš ir nudumojis baznicas tywumā celt piminekli, lai atzeimet 1919 g. — Latgolas atbreivvošonu nu komunistu. Piminekļa projekts taids: 2 l /2 kvvadrafaršinu

akmiņa pjedestāls. Pjedestālā styurūs: Prezidenta K. Ulmaņa, ģenerālā Baloža, Satw. Sap. prezidenta J. Čakstes un ministra bidra F. Trasuna figūras. Wydā 3 aršinu augsta J. Krista figūra, kura uzlykuse ruku uz jaunos sivvites golvvas. Sivvite — Latvvijas simbols. Sivvites rukos nacionalajs karugs. Wina pjedestālā pusē igravveti nacionālo himna pyrm; panti: „Diws svvetej Latvviju”. Utrā pusē vvordi: „Latwija ar sovvu asni 1919 godā daboja breivvibu”. Pjedestālā izmyurešonai vvajadzigs nu 6—8 bucom cementa. Baznickungs 0. Rimovvičš grizes pi Latgolas apgobola prikšnika ar lyugumu izdut vvajadzigu materjalu. Wysus izdavvumus moksliniks jpmas segt nu sovvim leidzeklim.

No 1920.g. līdz 1926.g. koktēlniecības entuziasts un koktēlnieks – autodidakts Antons Rimovičs bija Rudzātu draudzes prāvests. Viņa vadībā tika uzbūvēts baznīcas lielais koka altāris. Pats prāvests veica visus kokgriešanas darbus – veidoja kolonnu nobeigumus, altāra augšdaļu, tabernakula rotājumus. Galdnieku darbus veica draudzes locekļi no Būmaņu sādžas: Augusts Vilcāns, Albīns Vaivods un Kassalietis.

No 1926.g. līdz 1928.g. Antons Rimovičs darbojās Bikovas draudzē.

1929. gadā prāvestu Rimoviču pārcēla uz Sventes draudzi Zemgalē, kur viņam vajadzēja apkalpot arī Grendzes draudzi. Prāvests  atjaunoja kara un juku laikos nopostīto Grendzes baznīcu un arī tur atstāja savu kokgriezumu – Svētā Jāņa figūru.

Sventes baznīcai Antons Rimovičs samūrējia izlauztos mūrus, uzlika jumtu, ielika durvis un logus, ieguldot savus līdzekļus.
Pēdējā viņa kalpošanas vieta bija Rubenes draudze, kur viņa veselība pasliktinājās. Viņa vēlēšanās bija atgriezties Balvos, kur pilsētas kapos atdusējās viņa māte un atdusēties viņai līdzās, bet tā nepiepildījās. Toreizējais Balvu prāvests neuzņēmās sirmo priesteri aprūpēt un izpildīt viņa pēdējo vēlēšanos. Tāpēc ar 1933.gadu A.Rimovičs dzīvoja kā pensionārs Ilūkstē. Prāvests Antons Rimovičs nomira 1933. gada 1. jūlijā Ilūkstē un tika apbedīts Rubenes baznīcas dārzā, kur viņam uzstādīts akmens piemineklis.

Antons Rimovičs visu savu dzīvi ir veltījis kalpošanai Dievam un koktēlniecībai, pēc viņa nāves palikuši  apmēram 500 darbi.

A. Rimovičs bija ļoti darbīgs un talantīgs cilvēks, vienīgais zināmais priesteris – koktēlnieks, kurš amatu apguvis pašmācības ceļā. Piedalījās izstādēs Rīgā un Daugavpilī, guva atzinību un apbalvojumus Latvijā un Lietuvā. 1930. gadā viņa kokgriezumi bija izstādīti Kauņā. Pamatā Antona Rimoviča  koka skulptūras saistītas ar reliģiskām tēmām un balstās  baznīcas mākslas ikonogrāfijā. Liela ietekme  koktēlnieka  darbā bija tā laika Latvijas baznīcu barokālajam stilam  to ornamentālajiem   rotājumiem.

Dzīvodams un kalpodams  Latvijā, Antons Rimovičs nesarāva saites ar dzimto Lietuvu. Viena ceļojuma laikā uz Lietuvu viņš apmeklēja Aušras muzeju Šauļos.  Tas atstāja lielu, neizdzēšamu iespaidu, tāpēc testamentā Antons Rimovičs savus kokgriezumus novēlēja muzejam.  Muzeju sasniedza 178 viņa darbi. Citi bija palikuši Latvijā.  Otrā pasaules kara laikā daļa darbu, kas atradās Aušras muzejā , bija paslēpti „Guberņas” alus darītavas noliktavās. Šīs noliktavas nodega ugunsgrēkā un bojā aizgāja  45 skulptūras.

Pēc Rimoviča nāves 178 dažādi koktēlniecības darbi nonāca Lietuvā, bet daļu darbu toreizējā Latvijas valdība neļāva izvest, jo atradās Rīgas muzejā, baznīcās un pie privātiem kolekcionāriem.

2015.gada augustā plaša A.Rimoviča darbu izstāde  bija skatāma Aušras muzejā Lietuvā, bet 16.oktobrī viņa 150 gadu jubilejas izstāde tika atklāta Balvu Sakrālājā kultūras centrā.

Birute Žimantiene Antonam Rimovičam veltījusi grāmatu “Testamentas”.

Antona Rimoviča darbu koktēlniecībā atzinīgi ir vērtējis  mākslas zinātņu doktors Boriss Vipers.

Atbalsta VKKF 

Pēdējās izmaiņas: 09.11.2018.