Mēneša priekšmets muzejā – zīda lakats

30.06.2017.

1941. gada 22. jūnijā sākās jauna fāze Otrajā pasaules karā – bruņots konflikts III Reiha un Padomju savienības starpā, kas, iespējams, ir visasiņainākais konflikts cilvēces vēsturē, prasot miljonu desmitos skaitāmas karavīru un civiliedzīvotāju dzīvības, iegūstot patiešām šausminošus apmērus. Lielos civiliedzīvotāju zaudējumus visai droši var uzskatīt par vienu no 20. gs. ”atpazīstamības zīmēm”, jo PSRS un III Reiha vadoņu galvas bija apsēdusi sabiedrības pārbūves ideja, to īstenojot patiesi gigantiskos apmēros. Šī apsēstība  sasniedza arī Latviju un tās iedzīvotājus, kuriem nācās ne mazums ciest, kad abi totalitārie režīmi rīkoja savas “raganu medības”, kardināli mainot tradicionālo valsts iedzīvotāju etnisko sastāvu. III Reiham īstenojot holokaustu, Latvijas ebreju kopiena tika sistemātiski iznīcināta, taču ar to saistītie stāsti tomēr ir saglabājušies. Tieši ar šīs minoritātes eksistenci Preiļos ir sasaistījies, iespējams, viens no pretrunīgākajiem  priekšmetiem – sarkans zīda žakarda auduma lakats, kas ir izvēlēts par jūnija mēneša priekšmetu Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā kolekcijā.

Atslēgas vārdi – zīds un žakards

Pirms ķerties klāt pretrunīgo faktu kamola šķetināšanai, kas ir saistīts ar muzeja mēneša priekšmetu, ir nepieciešams izskatīt dažus atslēgas vārdus, saistītus ar lakata izcelsmes un tehnoloģiskā izveides procesa skaidrošanu.

Zīds Eiropā vienmēr ir bijis importa preces statusā, kas ir pazīstams vēl no Romas impērijas laikiem, tomēr savu luksus preces statusu nav zaudējis vēl joprojām. Pirmās zīda ceļa taciņas uz Eiropu tika iemītas vēl laikā pirms mūsu ēras, Senās Ķīnas valdniekiem vēloties nodibināt stabilus tirdzniecības un preču apmaiņas kontaktus ar Rietumu zemēm – Indiju, Persiju (Irānu), Ēģipti un Romu. Lai arī zīda audums bija dārga prece, tomēr pēc tās vienmēr ir bijis liels pieprasījums un augsta cena, ko prasīja arābu tirgotāji, kas regulāri veica gandrīz 8000 km garo ceļu no Ķīnas uz Eiropu, šķērsojot vairākus tuksnešus, Afganistānas un Kazahstānas līdzenumus. Piegādātā prece vienmēr tika izpirkta, saglabājot regulāru pieprasīju pēc dārgā, tomēr ļoti smalkā zīda auduma. Zīdu īpaši bija iecienījuši Eiropas karaļnamu pārstāvji, dižciltīgie un bagātākie tirgotāji, tāpēc Francijas dienvidu pilsēta Liona kļuva par sava veida zīda pārstrādes centru, kurā ar jūrasceļu palīdzību no Vidusjūras austrumu krasta tālākai pārstrādei tika ievests tik ļoti pieprasītais zīds.

Savukārt izturīgā un bagātīgā žakarda auduma iegūšana kļūst iespējama tikai 19. gs sākumā, kad franču izgudrotājs un audējs Žozefs Marī Žakārs izgudro žakardstelles, ļaujot ievērojami paātrināt tehniski sarežģīto un grezno audumu aušanu. Žakardveida audumi tika iegūti arī līdz ar specializēto steļļu izgudrošanu, tomēr to tehnoloģiskais process bija ļoti sarežģīts, ko nebija iespējams mehanizēt. Lai iegūtu žakarda audumu, tā laika audējiem nācās izmantot bērnu darbaspēku – mazu zēnu iesēdināja steļļu iekšpusē un pēc audēja-meistara komandas, cenšoties izvairīties no atspoles, viņam nācās ļoti ātri pārvietot speciālus āķus un adatas ar krāsainiem diegiem, veidojot nepieciešamo aužamo rakstu. Savulaik šī mazā steļļu zēna lomu pildīja arī Žozefs Žakārs, kas pieaugot spēja revolucionēt dārgā auduma iegūšanu, steļļu darba tehnoloģiskajā procesā ieviešot perfokaršu izmantošanu, kas ne tikai samazināja nepieciešamo roku darbu, bet ļāva arī izgatavot lielākus auduma gabalus ar perfokartēs “ieprogrammētiem” zīmējumiem. Šāds uzlabojums ļoti būtiski palielināja pieejamību un pieprasījumu pēc žakarda auduma, kuru agrākās izgatavošanas izmaksas bija vienkārši finansiāli neizdevīgas nedz šī auduma izgatavotājiem, nedz arī pircējiem. Tādā veidā audums, kuru kādreiz varēja atļauties tikai retais, kļuva pieejams arī turīgākajiem zemniekiem un joprojām tas nes vērīgā un gudrā audējzēna Žozefa Žakāra vārdu.

Pamatinformācija

Zīda žakarda lakats tumši sarkanā krāsā ar greznu ziedu raksta motīvu lakata stūros muzeja īpašumā nonāca 2016. gada nogalē kā dāvinājums no lakata pirmās īpašnieces Helēnas Kivlenieces, kura zināja teikt, ka lakatu pirka 1930. gadu beigās Preiļos kādā no daudzajām pilsētas ebreju tirgotāju bodītēm. Pašreizējā lakata saglabāšanās pakāpe ir vērtējama kā slikta, tam ir nepieciešama restaurācija.  Par priekšmetu pieejamā informācija muzeja specialistus vedināja uz domām, ka, lai arī augstvērtīgais lakats tika iegādāts salīdzinoši nesen – vien 1930. gados, taču tas tika glabāts visai nerūpīgi, kas izskaidro tā saglabāšanās pakāpi. Lakats arī glabā saistību ar kādu izzudušu elementu Preiļu pilsētā – ebreju tautības minoritāti, kas ne vien sastādīja būtisku pilsētas iedzīvotāju daļu (ap 50%), bet arī veidoja sava veida komunikācijas tiltu ar lielākajām Latvijas pilsētām un pat citām valstīm, iedzīvotāju izvēlei piedāvājot ne tikai nepieciešamās ikdienas preces, bet arī specifiskākas lietas, piemēram, muzeja krājumā esošo sarkano zīda lakatu.

Precizējumi, pieņēmumi un versijas

Vēstures doktores un LU Latvijas Vēstures institūta vadošās pētnieces Aijas Jansones vadītās zinātniski etnogrāfiskās ekspedīcijas, kas notika no 5. līdz 14. jūnijam, dalībnieki apskatīja šo lakatu, ne tikai papildinot pieejamo informāciju, bet arī ar zinātniski pamatotiem argumentiem mainot skatījumu uz doto priekšmetu. Vēsturiski pareizās ziņas nonāk pretrunā ar priekšmeta īpašnieces teikto un piedzīvoto, vai arī atklāj muzeja priekšmeta “otro dzīvi”, kas risinājās līdz lakats tika iegādāts Preiļos.

Pēc A. Jansones domām, sarkanais zīda žakarda lakats ir datējams ar 19. gs. 2. pusi, kas ir pamatojams ar to, ka:

1. daudzfunkcionālie kvadrātveida lakati 19. gs. 2. pusē, mainoties modei, ātri izstumj tradicionālās garenās plecu villaines, kas ir saistīts ar:

  • žakardsteļļu izgudrošanu, kas ļauj veidot ļoti kvalitatīvus un bagātīgi rotātus audumus, kas ir pieejami arī bagātākajiem zemniekiem un pilsētu iedzīvotājiem;
  • mākslas stilu izmaiņām Eiropā (19. gs. 30.–40. gadi), kad tradicionālos kuplos sieviešu apģērbus nomaina augumam pieguļošāki apģērbi – jakas un dažāda veida apmetņi, un kvadrātveida lakati ar to lielajām pielāgošanas iespējām bija lieliski piemēroti jaunajām modes tendencēm, gūstot lielu popularitāti;

2. žakards ir ne tikai ļoti krāšņs un bagātīgs audums, bet arī ļoti izturīgs, tāpēc esošā saglabātības pakāpe diez vai būtu iespējama, ja lakats būtu pirkts 1930. gados, gādīgi valkāts un glabāts, kā tas ir saskaņā ar lakata īpašnieces H. Kivlenieces teikto;

3. lakata tapšanā ir izmantots tikai zīda audums, bez sintētikas vai kokvilnas diegu piejaukuma, tas būtiski paaugstina lakata kvalitāti, taču arī palielina lakata vērtību, kas norāda uz to, ka 1930. gadiem tā varētu būt arī pārāk dārga prece Preiļu iedzīvotāju maciņam.

Jautājums paliek atklāts

Vērīgākais lasītājs jau būs pamanījis, ka zinātnieces izklāstītie argumenti konfliktē ar priekšmeta īpašnieces piedzīvoto un redzēto. Taču itin iespējams, kā jau jebkurā strīdā, patiesība ir kaut kur pa vidu, kas neapgāž nedz A. Jansones izklāstītos vēsturiski korektos argumentus, nedz arī H. Kivlenieces skaidro prātu un reāli piedzīvoto. Manuprāt (un arī A. Jansonei sliecoties domāt šajā virzienā) lakats tomēr ir vecāks par 1930. gadiem (lai arī precīzs tā vecums un izgatavošanas  vieta diez vai tiks noskaidrota) un lakata pirmā īpašniece spēja to visai izdevīgi pārdot ebreju tirgotājiem, kas bija ar mieru pārpirkt šo lieliski saglabājušos priekšmetu. Iespējamie lakata pārdošanas iemesli ir visīstākā spekulācija, lai arī ir jāatzīst – 20. gs. 30. gadi bija pietiekami vētrains laika posms (piem., pasaules finanšu krīze, vācbaltiešu izceļošana), kas varēja motivēt tā īpašnieci pārdot bagātīgo lakatu, lai uzlabotu savu finansiālo situāciju. Taču rezultātā atliek vien priecāties, ka par spīti visam muzeja krājumā ir nonācis priekšmets ar tik neviennozīmīgu un interesantu pagātni.

Rihards Sisojevs
Galvenais krājuma glabātājs
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

Pēdējās izmaiņas: 09.11.2018.