Mēneša priekšmets muzejā – stelles

25.05.2017.

Cienījamais Lasītāj – vai tu zini, kas ir futūršoks? “Jā”? tad sēdies – 5, ja “nē”, tad liec aiz auss, ka ar šo vārdu var itin viegli raksturot visu laika telpu, kurā dzīvojam mēs paši – tie laimīgie, kuriem ir gadījies dzimt 20.-21. gs robežās. Jēdziena autora – amerikāņu rakstnieka, domātāja un futurologa Alvina Toflera versijā ir izprotams kā “Cilvēka vai to grupas psiholoģiskā aizsargreakcija, atbildot uz straujām izmaiņām apkārtējā vidē, kuru pamatā ir socioloģiska un tehnoloģiska rakstura pārmaiņas”. Taču kāda ir saistība Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja maija mēneša priekšmetam – stellēm – ar futūršoka jēdzienu, jautāsi tu? Un atbilde uz šo jautājumu ir te pat uz delnas, ja nedaudz precizējam šo jēdzienu kā “strauju un neatgriezenisku atteikšanos no cilvēka ikdienas dzīvi nosakošām darbībām tehnoloģiskā progresa ietekmē”. Lai arī futūršoka pirmās izpausmes ir saskatāmas vēl ar industriālās revolūcijas aizsākumu (18.-19. gs), cilvēka fizisko darbu arvien vairāk aizstājot ar mašīnu un dažādu iekārtu palīdzību, taču izmaiņu patiesais mērogs kļūst redzams tikai tagad – kas visas cilvēces vēstures mērogā ir vien acumirklis. Nomainot savu “bērīti” pret “dzelzs rumaku” vai vecmāmiņas austo linu galdautu pret kādu košāku analogu no lielveikala plauktiem, neesam aizdomājušies, ka šis tad arī ir “futuršoks”, jo brīvprātīgi atsakāmies no lietām un darbībām, kas ir bijuši mūsu ikdienas pavadoņi jau no senatnes.

Lāčādas? Tas vairs nav “moderni”…

Pirmās rakstiskās liecības par audumu apstrādes tehnikām un steļļu paveidu eksistenci ir rodamas vēl Senajā Ēģiptē, kuras sienu gleznojumos ar ainām no ikdienas dzīves ir redzami audēji un šai nodarbei izmantojamie darbarīki, kas ir datējami ar 21.-18. gs p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka steļļu (jeb šajā laikā “aužamo stāvu”) tehnoloģiju vēl plašāk izplatīja aktīvā kuģotāju/tirgotāju tauta – feniķieši, kuriem bija plašas aizjūras kolonijas visā Vidusjūras baseinā. Taču audumu sagatavošana un apstrāde kopumā ir daudz senāka nodarbe, kas nav saistāma tikai ar Seno Ēģipti vai Vidusjūras tautām, un visticamāk ir radusies vairākos savstarpēji nesaistītos izcelsmes centros (liecības par aužamo stāvu eksistenci ir atrastas gan Ķīnā, gan arī pie Amerikas indiāņiem). Auklas keramikas kultūra netiešā veidā norāda uz to, ka arī mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki vēl 2. gt. p.m.ē. prata apstrādāt audumu, ar tā faktūras nospiedumiem izdaiļojot ikdienā nepieciešamos keramikas traukus. Šajā laika periodā galvenie cilvēku iztikas avoti bija lopkopība un zemkopība, tāpēc arī auduma izgatavošanā tie bija galvenie izejmateriāli (lopkopība deva vilnu, bet zemkopība – linu). Audumu sagatavošana un apģērba izgatavošana bija tikpat neatņemama ikdienas sastāvdaļa kā medības vai ražas novākšana, tāpēc pētnieku vidū pastāv uzskats, ka līdz 2. gt. p.m.ē. jau bija izgudrotas un praktizētas visas mūsdienās izmantojamās auduma izveides un apstrādes tehnikas: pīšana, vērpšana, vīšana un aušana, pat tehnoloģiski advancētākā, sarežģītākā krāsošana, izmantojot dabīgās krāsvielas (mēleni zilās krāsas iegūšanai, bet madaru – sarkanai.)

Senākie saglabājušies auduma gabali, kas ir atrasti Latvijas teritorijā, ir datējami ar mūsu ēras 2.-4. gs. un bija darināti no vilnas, savukārt lins ienāca vēlāk ap 7. gs m.ē. Interesanti ir atzīmēt, ka atkarībā no Latvijas reģiona audumu raksti un krāsas variējas, taču nemainīga ir to izgatavošanas tehnika, kas praktiski  nemainās līdz krustnešu ienākšanai ap 11. gs., auduma darināšanai joprojām aktīvi izmantojot vertikālos aužamos stāvus, vērpjot ar vārpstu. Līdz ar 11. gs. beigām un 12. gs. Latvijas teritorijā lēnām sāk veidoties arī nocietinātas apmetnes un pilsētas, kas sekmē arī tirdzniecības attīstību, jo ikdienā nepieciešamie produkti un izejvielas arvien biežāk tiek iegādātas. Savukārt šādas izmaiņas veicināja pilsētu iedzīvotāju specializāciju, veidojot un stiprinot aušanas kā atsevišķas amatniecības nozares rašanos.

Tekstilrūpniecības uzplaukums un noriets

Nākošais lielais izrāviens tekstilrūpniecības nozarē sākas ar Lielo ģeogrāfisko atklājumu periodu (15.-19. gs. sākums), parādoties lielizmēra kuģiem, kuri bija spējīgi pārvarēt arī okeānu plašumus, būtiski palielinot arī pieprasījumu pēc burām piemērotu audumu izgatavošanas, jaunā līmenī “iedarbinot” arī starptautisko tirdzniecību. Vietējie vācbaltieši Kurzemes-Zemgales hercoga Jēkaba personā spēja veiksmīgi izmantot jauno laiku vēsmas, ierīkojot pirmās manufaktūras Latvijas teritorijā ar 20-30 aužamajiem stāviem vienuviet, apgādājot tās arī ar jaunākajām aušanas tehnoloģijām, kas tika ievestas no vācu un franču zemēm. Rezultātā vietējo meistaru daudzo darba gadu laikā izkoptās iemaņas apvienojumā ar modernajām tehnoloģijām spēja izgatavot ļoti augstas kvalitātes audumus, radot lielu pieprasījumu pēc audumiem no Kurzemes.

Līdz ar rūpniecības parādīšanos 19. gs. un tās plašāku izplatību izveidojusies kārtība strauji mainās. Manufaktūras un audēji ātri piekāpjas rūpnīcām un to iekārtu darbam, jo, lai arī ir pārāki kvalitātes ziņā, tomēr nespēj konkurēt ar aizvien pieaugošo pieprasījumu, un jau kopš 1880. gadiem sāk veidoties arī pirmie aušanas kursi. To mērķis ir saglabāt un attīstīt izveidojušās lietišķās mākslas tradīcijas un gūtās pieredzes tekstiliju apstrādē, apmācot arī jaunos “audumu pavēlniekus”, iezīmējot arī visas tekstilrūpniecības jaunos attīstības virzienus:

  • Individuāli strādājošie meistari – koncentrējas uz izgatavojamo materiālu kvalitāti, attīsta jaunus motīvus un rakstus, gatavo audumus gan savām vajadzībām, gan arī pārdošanai. Bieži vien šo meistaru paraugi (jeb etaloni) tiek pārņemti un pavairoti masveida ražošanai.
  • Kolektīvi, pulciņi un studijas – apvieno vairākus meistarus un jaunos, šajā jomā darboties gribošos, amatniekus. Gatavo audumus gan pašu vajadzībām, gan arī pārdošanai.
  • Aušanas un šūšanas uzņēmumi – nodarbojas ar masveida audumu izgatavošanu, tomēr lielākoties strādā pēc sagatavotajiem meistaru paraugiem (etaloniem).

Stelles – kas tās tādas, kur dzīvo un ko ēd

Audumu sagatavošanas process un tekstilrūpniecība kopumā nav iedomājama bez to darbam nepieciešamajām iekārtām jeb stellēm. Taču pirms turpinām, ir nepieciešams kliedēt dažus terminoloģiskos mītus, jo ar doto tēmu nesaistītu cilvēkuprāt, vārds “stelles” visticamāk vizuālizējas kā liela, samērā masveidīga koka konstrukcija. Taču patiesībā vārds ”stelles” vēl 14.-16. gs ir ienācis no vāciski runājošajām zemēm (vāc. “Stelle”), apzīmējot vietu vai laukumu. Tas nozīmē, ka jebkura aušanas darbam piemērota vieta ar tam nepieciešamo “inventāru” šī vārda visplašākajā nozīmē ir uzskatāma par stellēm, neatkarīgi no tā, vai tiek izgatavota burinieka bura vai arī tautastērpa prievīte. Mūsdienās to izmanto visu aužam-ierīču apzīmēšanai (lai arī to izmēri var būtiski atšķirties, atkarībā no izgatavojamās tekstīlijas).

Aužamo stāvu veidu (visplašākajā nozīmē – steļļu) vēsture ir tikpat sena, cik tekstilrūpniecības nozare kopumā, par vecāko no kuriem tiek uzskatīti vertikālie aužamie stāvi, kas savā vienkāršākajā formā eksistē kā 2 horizontāli un 2 vertikāli novietoti koka mieti (jeb veltņi), kas ir perpendikulāri sastiprināti galos (veidojot kvadrātveida vai taisnstūra konstrukciju). Savukārt vēlamā matērija (jeb aušanai paredzētie diegi) ir vilkti vertikāli, pa vidu, tos mijot ar horizontāli ieaužamajiem diegiem, veidojot gan vēlamo tekstiliju, gan arī tai iedomāto rakstu.

Vertikālie stāvi ir attīstījušies pakāpeniski kā aizguvumi un pieredzes apmaiņa starp meistariem, veicot tās modifikācijas, kas attiecīgajā situācijā likās vispiemērotākās un efektīvākās. Taču par spīti nepārtrauktai pilnveidei vertikālo aužamo stāvu “Ahileja papēdis” – noaustā auduma garums reti, kad varēja būt lielāks par 3 m. Šo trūkumu spēj pārvarēt horizontālie aužamie stāvi jeb daudz pierastākajā variantā – stelles, kas mūsu ēras 3. gs. līdz ar arābu ceļotājiem no Austrumiem – Indijas un Ķīnas – ienāk Romas impērijas zemēs, bet pēc tam izplatās visā tās teritorijā, 12.-13. gs sasniedzot arī Baltijas jūras krastus.

Steļļu vēsture kļūst vēl interesantāka, ja ņemam vērā arī to izmantošanas reģionālo īpašību, proti, Latvijas piemērā šī atšķirība rezumējas tajā, ka mājsaimniecībās daudz izplatītākas bija tās stelles, kuras ir pilnīgi manuālas jeb  katra darbība stellēs audējam bija jāveic pašrocīgi, pilnībā kontrolējot aušanas procesu, bez jebkādas mehanizācijas. Turpretī Rietumeiropā un Amerikā daudz izplatītākās bija automātiskās vai pus-automātiskās stelles, kas, lai arī uzbūves ziņā bija krietni sarežģītākas, tomēr spēja darbu paveikt ātrāk, tādējādi arī mazinot ražošanas izmaksas uz audēju rēķina.

Tā ir daļa no manis, daļa no mums…

Latvijas aušanas vēstures un Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā esošo steļļu piemērs liecina ne tikai par senajām aušanas tradīcijām Latvijā (muzejā esošās stelles ir apmēram 200 gadu vecas), bet arī par čaklajām un prasmīgajām darbarokām, kas jebkuru tehnoloģiju un nepieciešamo lietu trūkumu spēja kompensēt ar savu darbu un tajā ieliktajām prasmēm. Aušanas darbs pie stellēm ir ieņēmis nozīmīgu vietu ļoti daudzu ģimeņu dzīvē, ne tikai mākā aust un specifisko aušanas motīvu pārmantošanā un pilnveidošanā no paaudzes paaudzē, bet arī kā svarīga nodarbe visai latviešu tautai, jo ap tām ir ritējusi daudzu paaudžu dzīve, gan mācoties pirmos burtus un tautasdziesmu vārdus, gan arī vienkārši vērojot māti aužam, audzinot sevī disciplīnu, apzinot lielo aroda nozīmi cilvēka dzīvē.

Jā, masveida steļļu pielietojums laiks, kad tās bija katras mājas neatņemama sastāvdaļa, jau ir pagājis, tehnoloģiskais progress ir neizbēgams un neapstādināms, bet futūršoks ir mūsdienu cilvēka realitāte, un tikai apzinoties un izprotot to, kas pagājis, mēs daudz labāk varam saprast un novērtēt to, kāda ir mūsu tagadne.

P.S. Preiļu vēstures un lietišķā muzeja vārdā izsaku pateicību Elmai Aksjonovai, kas nodeva muzeja rīcībā savas ģimenes relikviju – stelles, kā arī aicinu apciemot muzeju un tā speciālistu gādīgā pavadībā izmēģināt drosmi, sēžoties pie stellēm – pie darbarīka, ap kuru ir savijusies daudzu Latvijas ģimeņu klusākās, taču nebūt ne vieglākās vēstures lappuses.

Steļļu dažādība

Muzeja stelles

Jostu stelles

Rihards Sisojevs
Galvenais krājuma glabātājs
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

 

 

Pēdējās izmaiņas: 09.11.2018.