Mēneša priekšmets muzejā – laikraksts “Drywa”

02.05.2017.

100 gadi – vai tas ir daudz? Tas atkarīgs no tā, ko ņemam par atskaites punktu. Ja, redzot 100 gadīgu sirmgalvi, mēs patiesi brīnāmies, pateicoties Dievam par tam doto veselību, tad kā ir ar tautām un pat veselām nācijām? Vēstures gaitā nereti ir nācies pārliecināties, ka tautu un valstu dzīves laikā simtgade ir pielīdzināma, labi ja cilvēkmūža desmitgadei, kurā brieduma periods iestājas līdzīgās proporcijās. Bet vai Latvijas un Latgales kongresa simtgades vēstures kontekstā 100 gadi patiešām ir daudz? Pārsteidzoši, bet atgriežamies pie sākotnējā apgalvojuma – tas atkarīgs no tā, ko ņemam par atskaites punktu. Tālākajās cilvēces lappusēs (paleolītā, mezolītā) ir atrodamas liecības par ļoti statisku dzīvesveidu, kura laikā cilvēku apmetnes nereti pat vairākām simtgadēm un tūkstošgadēm bija piesaistītas dabīgās izcelsmes uguns avotiem. Tāpēc esmu pārliecināts, ka Latvijas (un šajā rakstā – īpaši Latgales) vēstures kontekstā, pēdējā simtgade (1917. – 2017.) mūsu zemei ir bijusi īpaši spraiga un notikumiem pārbagāta. Latgales kongresa aizsāktais pašidentifikācijas process tika ierauts divu pasaules karu notikumu atvarā, kas mijās ar intensīvu, tradicionālo dzīvesveidu mainošo, tehnoloģisko progresu un ideoloģisko pāraudzināšanu atbilstoši laika garam.

1917. gada 9.-10. maijā (pēc vecā stila 26.-27. aprīlis), par spīti valdošajai karadarbības gaisotnei, Rēzeknē pulcējās tā laika Latgales latviešu inteliģence un apriņķu delegāciju pārstāvji, lai paustu oficiālu reģiona nostāju iespējamajai latviešu apdzīvoto zemju apvienošanai vienotā autonomā reģionā Krievijas impērijas sastāvā. Latgales kongresa nozīme mūsdienu skolu programmā tiek apskatīta vai nu ļoti virspusēji vai arī netiek skatīta nemaz un var arī droši teikt, ka kongresā nolemtais “zūd” uz vispārējo revolucionāro notikumu un nedaudz vēlākās neatkarīgās Latvijas dibināšanas fona. Taču vien retais spēj iedomāties mūsdienu Latviju bez tās Austrumu novada un trešās zvaigznes – Latgales, tomēr tā tas nav bijis vienmēr. Kuriozi slavenais Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera jautājums: “Kas es esmu?” Latgales inteliģences un iedzīvotāju prātos bija nozīmīgs jau kopš latīņu drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā. 300 gadu ilgstošā teritoriāli administratīvā nošķirtība un kultūras savpatnība no Baltijas latviešiem (Kurzemes un Vidzemes latviski runājošie iedzīvotāji) bija darījusi savu, un pārliecība, ka latgalieši un latvieši ir viena tauta, nebija tik pašsaprotama.

Laikraksti – logs uz pagātnes tagadni

Līdz ar latīņu drukas aizlieguma atcelšanu 1904. gadā latgaliešu inteliģences vidū sākās aktīvas nacionālās atmodas izpausmes un pašidentifikācijas meklējumi. Laikraksti un prese kopumā kļuva par piemērotāko un arī pieejamāko ideju izplatīšanas un domu apmaiņas vietu lasīt protošo latgaliešu vidū par to, kāds ceļš Latgalei ejams. Tieši tāpēc par Aprīļa priekšmetu Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā ir izvēlēts viens no zīmīgākajiem Latgales nacionālās atmodas veidošanās apliecinājumiem – laikraksts “Drywa” katoļu priestera Kazimira Skrindas redakcijā (1917. gada 31. maijs). Lai arī pieejamais laikraksta numurs ir attiecināms uz laiku īsi pēc Latgales kongresa notikumiem Rēzeknē, tomēr ziņas par kongresā pieņemto un dažādu viedokļu izklāsts par Latgales kulturālās savdabības un arī atpalicības iemesliem šī laikraksta lappusēs nebeidzās līdz pat 1918. gadam, kamēr K. Skrinda bija avīzes redaktors.

Filosofijas zinātņu doktors, profesors un arī Preiļu pilsētas goda pilsonis Pēteris Zeile presi kā vēsturisko zināšanu avotu raksturo tā: “Neraugoties uz partiju, reliģisko piederību, izdevēju, redaktoru, mecenātu subjektivitāti un zināmu savtīgumu, kopumā periodika ir visadekvātākais fenomens dzīves daudzveidībai un pretrunīgajam veselumam. […] .. politika, sociālā dzīve, dzīvesveids un stils, māksla ir savstarpēji cieši saistīti un preses izdevumā (ja vien tas nav pārlieku specializēts) nav atdalāmi, bet atrodas ciešā savstarpējā mijiedarbē un kopībā, radot ap katru izdevumu noteiktu auru, ko izjūtam tieši kā kultūrai piederīgu.” Tieši tāpēc “Drywa” kā preses izdevums spēj sniegt visvairāk liecību un maksimāli patiesi atainot dzīvi Latgalē, Rēzeknes kongresa priekšvakarā 1917. gadā.

Latgale pirms 100 gadiem

Nebija nepamatots to latviešu un latgaliešu viedoklis, ka abu reģionu starpā ir daudz vairāk atšķirīgā nekā kopīgā. Bez šaubām teritoriāli administratīvais dalījums bija reģionu atšķirību veicinošs faktors, kas Kurzemi un Vidzemi iekļāva Baltijas guberņā, kamēr Latgale piederēja Vitebskas guberņai. Valstiskā līmenī Baltijas guberņa tika uzskatīta par Krievijas impērijas progresīvāko daļu, te sociālā eksperimenta nolūkos 1817. un 1819. gadā tika atcelta dzimtbūšana, kamēr Vitebskas latvieši – latgalieši – bija brīvlaisti tikai kopā ar pārējām Krievijas impērijas guberņām 1861. gadā, tādējādi būtiski bremzējot nacionālās atmodas sākšanos Latgalē. Ne mazāk nozīmīgi bija arī saimniekošanas apstākļi, kas Latgalē bija atšķirīgi. Līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu Baltijas guberņā intensīvi attīstījās rūpniecība, pieauga arī pilsētās dzīvojošo cilvēku skaits, saimniekošanā tika ieviestas jaunas tehnoloģijas un metodes, kamēr Latgalē dzīvojošie joprojām bija piesaistīti laukiem un agrārajai saimniekošanai. Latgales lauku teritorijām raksturīgā pārapdzīvotība, zemniecību padarīja par neefektīvu saimniekošanas veidu, tomēr arī par vienīgo iespējamo. Kuplās un daudzskaitlīgās Latgales zemnieku ģimenes bija ne tik daudz ģimeniskās laimes un saticības apliecinājums, cik reāla nepieciešamība pēc darbarokām, kas kompensēja attiecīgo tehnoloģiju trūkumu. Šis faktors apvienojumā ar lauksaimniecībā grūti apstrādājamo zemi (daudzskaitlīgi purvi un mālzeme) un daudzajām dabīgās izcelsmes robežām (ezeri, upes, mežu masīvi), veicināja Latgalei raksturīgo “solu” (salas, arī sādžas) apdzīvošanas veida rašanos. Daudzas mūsdienās uz eksistences robežas esošās apdzīvotās vietas ir skaidras liecības par agrākajām solām, kas bija pilnīgi pašnodrošinātas saimniecības ar tām pieguļošo lauksaimniecības zemi. Visus nepieciešamos resursus un produktus spēja sagatavot un izražot paši solas iedzīvotāji, kas lielākoties bija tuvākas vai tālākas pakāpes radinieki vai ieprecējušies citu solu iedzīvotāji. Solās attīstījās vēl viena Latgales raksturīpašība – lauksaimniecības zemju dalījums “šņorēs”, kad tēvam piederošā zeme tika vienlīdzīgi sadalīta starp dēliem. Ņemot vērā kuplās Latgales ģimenes, var secināt, ka pretendentu skaits uz jau tā ierobežotajiem auglīgās zemes resursiem bija visnotaļ liels. Šādos apstākļos efektīva saimniekošana, kas spēti gūt arī  finansiālu labumu, ir praktiski neiespējama, jo barības iegūšana bija galvenais jautājums, kas mocīja Latgales zemniekus. Saprotams, ka šādos teritoriāli noslēgtos un izolētos dzīves apstākļos ir grūti runāt par plašām un kvalitatīvām izglītības iespējām. Pamatzināšanu bāzes līmeņa iegūšana (lielākoties rakstīt, lasīt) notika ģimenes apstākļos, kur esošās zināšanas tika nodotas bērniem. Protestantiskajā Baltijas latviešu guberņā, atšķirībā no katoļticīgās Vitebskas guberņas daļas – Latgales, darbojās aktīva, no vācu zemēm ieceļojusī hernhūtiešu kustība, kas līdz ar aicinājumiem pievērsties kristīgajām vērtībām, aktīvi nodarbojās arī ar latviešu zemnieku izglītošanu, gūstot plašu atbalstu to vidū. Latgalē tik plašas izglītošanas kustības nebija, te lasīt prasmei mācījās no baznīcas lūgšanu grāmatām, tēva, mātes vai kāda cita radinieka priekšā vai arī speciālas katoļu baznīckungu norīkotas sieviņas – direktorkas vadībā, kas apstaigāja lauku teritorijās dzīvojošos latgaliešu bērnus, mācīja tiem lasīt un rakstīt. Reliģiskais un etniskais sastāvs Latgalē bija krietni atšķirīgāks nekā pārējos Baltijas latviešu teritorijās. Pretēji nīstajai vācu muižniecībai, Latgalē bija sava – poļu, kas te bija ienākuši, reģionam nonākot Polijas-Lietuvas valsts sastāvā 1629. gadā. Līdz ar pareizticīgās baznīcas šķelšanos, bēgot no vajāšanām Krievijā, ap 1660. gadiem Latgales laukos ienāca vecticībnieki, kas, lai arī dzīvo visnotaļ izolēti, tomēr ienes jaunu kultūru un reliģiju. Pilsētās dzīvoja pareizticīgie krievu amatnieki un strādnieki, kā arī ebreju tirgotāji, kas kādu reizi ar savām precēm iegriezās arī latgaliešu lauku reģionos.  Gandrīz katra no šīm kultūrām nāca ar savu valodu, tradīcijām un arī reliģisko pārliecību, un, iespējams, jau izsenis Latgalei piemītošais multikulturālisms ir pamatā izslavētajai latgaliešu viesmīlībai un tolerancei, kur daudz svarīgāk ir vienoties un rast kopīgu valodu ar svešinieku, nevis nodarboties ar tā piederības meklējumiem kādai no iedomātajām kategorijām.

“Drywa” kā sava laika atspulgs

Lai arī daudzas no aprakstītajām Latgales sociālās vides īpatnībām mūsdienās ir atmirušas, tomēr tās veidoja to vēsturisko ikdienas fonu, kurā atradās aktīvākā Vitebskas latviešu daļa, Latgales kongresa priekšvakarā aktīvi diskutējot un domājot par kulturālo tuvību ar Baltijas latviešiem. Kongresa norise Rēzeknē un tajā pieņemtais sublimē tās tēmas un idejas, par kurām  “Drywa” katoļu priestera Kazimira Skrindas vadībā aicināja domāt un runāt savā iznākšanas laikā no 1908. līdz 1918. gadam – Latgales nacionālās atmodas laikā. Kāds cits muzeja priekšmets ir Latgales kongresa dalībnieka un augsti novērtēta katoļu garīdznieka, prelāta Jāņa Velkmes autobiogrāfija, tajā var lasīt atmiņas par vispārējo rosību un cilvēku ieinteresētību “Drywā” un citos latgaliešu atmodu pārstāvošos laikrakstos rakstītajā. Velkmes pārraudzībā esošo Preiļu, Aglonas, Kalupes draudžu apciemojuma laikā viņam itin bieži ir nācies runāt ne tikai par ticības jautājumiem, bet arī apspriest daudz laicīgākas tēmas, par ko interesējās draudzes locekļi. To visu bija iedzīvinājusi latgaliešu atmodas laika prese, tostarp arī “Drywa”. Laikraksts centās izvairīties no vienpusības, publicējot arī pretējus viedokļus, ļaujot lasītājam domāt un analizēt lasīto. K. Skrindas redakcijas laikā “Drywa” stingri turējās pie tā noteiktajiem laikraksta idejiskajiem stūrakmeņiem –  ticības, tautiskās apziņas, tikumības un labklājības veicināšanas, nenogurstoši atgādinot, ka latgalieši un latvieši ir viena tauta.

Drywa, 1917. gada 31. maijs 

Rihards Sisojevs
Galvenais krājuma glabātājs
Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs

 

Pēdējās izmaiņas: 09.11.2018.