Līdz 12. novembrim Preiļu KN izstāžu zālē skatāma Jāzepa Pīgožņa balvas “Par labāko Latvijas ainavu glezniecībā” konkursa izstāde

15.09.2016.

No 15. septembra līdz 12. novembrim Preiļu kultūras nama izstāžu zālē /Raiņa bulvāris 28/ skatāma Jāzepa Pīgožņa balvas “Par labāko Latvijas ainavu glezniecībā” konkursa izstāde

Latvijas ainavu glezniecības šodiena atkal atvizējusi visās iespējamajās un neiespējamajās krāsās Rīgas Sv. Pētera baznīcā, lai pēc izstādes noslēguma tiktu atklāta Jēkabpils vēstures muzejā, Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē un Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejā. Otru reizi pulcējas Jāzepa Pīgožņa balvas pretendenti un rāda, kādas ir mūsdienu mākslinieku spējas tvert realitāti, saprast un sajust apkārtējo un sevi, prasmes to pārtapināt notikumā, vīzijā, neatkārtojamā redzējumā. Savā ziņā ainavu glezniecība ir viens no vissarežģītākajiem izteiksmes veidiem, jo tajā satiekas abas mūžīgi nezūdošās vērtības – Daba un Māksla. Tā prasa no radītāja uzdrošināšanos, iedziļināšanos, vēlēšanos stāties līdzās tam veselumam, kas ir pilnīgs, neizsmeļams, neatkārtojams pats par sevi.

Tiek uzskatīts, ka visas lietas, parādības, norises iespējams precīzi izteikt salīdzinājumā un skaitļos. Var atgādināt, ka pirmo izstādi Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā (2015) veidoja 77 autoru 107 gleznas. Šogad no iesniegtajiem vairāk nekā 130 darbiem žūrija ekspozīcijām izvēlējās 63 autoru 83 gleznas.  Bet ir arī skaidri zināms, ka mākslas pasaulē skaitļu valoda ir mēma, netverama un salīdzinājumi visbiežāk neizsaka patieso būtību. Jo tāpat kā daba ir neatkārtojama, tā mākslinieka patība, individuālais redzējums, meistarība nav izmērāma un katrs gadījums – mākslinieka īstenotais gleznojums, dziedājums, dzejojums, aktiera uznāciens ir tikai patiesi tverams katrā konkrētā vietā un notikuma brīdī, atbilstoši skatītāja sapratnes spējām, zināšanām un dvēseles plašumam, dziļumam.

Šī izstāde var rosināt atskatīties uz to piesātināti bagāto vakardienu, kura veidojusies no Vilhelma Purvīša virtuozi enerģiskajiem triepieniem un Jaņa Rozentāla plašo tālumu pievilcības kārtojumiem plaknē, no Konrāda Ubāna klusinātajiem noskaņu izvērsumiem un Eduarda Kalniņa jūras dūmaku caurspīdīguma. Var rosināt atskatīties cauri visam daudzveidīgajam iepriekšējā gadsimta zaigojumam, kuru var noapaļot vārdos – saprast, saudzēt, saglabāt Latvijas tēlu.

Šī izstāde var dot lasījumu par mūsdienu urbanizētās, industrializētās, elektronizētās, racionālās pasaules cilvēka attiecībām ar dabu, vidi, gadalaiku un sajūtu maiņām. Par to nepārejošo, neiznīcināmo, aizvien atjaunoto tieksmi pēc skaistuma, kuru cilvēkā veido, uztur un vairo pati daba, tās atveids mākslā. Šādā nozīmē var saredzēt un jaust, ka Latvijas mākslinieku attieksme pret mūsu zemi un amatu micēlijs nav zudis. Protams, ir mainījušās  izteiksmes formas līdzi tam, kā mainījusies cilvēka spēja izdzīvot standartu noteiktā pasaulē. Manuprāt, vairāk dekorativitātes, ārējā tvēruma, pašatklāsmes tīri praktiskā krāsu priekā – jaukšana, triepšana, uzklāšana, faktūru dažādošana. Tomēr vēlme un iespējas attīrīties, noskaidroties, augt, ziedēt, būt ir sparīga un cerīga.

Šī izstāde rāda, ka Latvijas ainavu glezniecībā strādā ļoti atšķirīgi mākslinieki – dzīves un mākslinieciskās pieredzes ziņā.  Amplitūda ir ļoti plaša: meistarības, nodomu, nacionalitātes, izglītības, ieņemamo amatu, iespēju, strādīguma, sociālo lomu un visās citās nozīmēs. Taču, manuprāt, ir kāda kopēja iezīme, vienojošs kods. Varbūt tas atrodams Zentas Mauriņas pagājušā gadsimta vidū teiktajā atzinumā:

“Ar latviskumu nav jāizgrezno sava miesa un ar cēliem vārdiem nav jāapraksta papīrs, bet ar dzirdīgu ausi jāsaklausa, kur skan latviešu sirds zvans, un, kur to sadzird, jāceļ cepure un jāsveicina. Bet par visām lietām jāpārbauda sava sirds, vai tā pietiekami stipra un tīra, lai sevi saistītu ar savas tautas likteni.

Latviešu kultūra tikai tad varēs uzplaukt un ietverties mūžīgos veidolos, ja katrs sevī apzināsies savu latviskumu, kaut arī nekad par to nebūtu runājis, bet ir jau nesalīdzināmi vieglāk par kādu lietu skaļi runāt, nekā par to, aizmirstot savu egoismu, cīnīties.”

Lai šis novēlējums ir kā ceļamaize otrajai Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā izstādei Rīgā, Jēkabpilī, Preiļos. Un mums katram – veidotājiem, māksliniekiem, skatītājiem.

Ingrīda BURĀNE, žūrijas komisijas locekle

Otra izstādes daļa skatāma no 2016. gada 15. septembra līdz 12. novembrim Latgales kultūrvēstures muzejā Rēzeknē.

Pēdējās izmaiņas: 23.10.2018.