Piešķirtas nominācijas “KLASES AUDZINĀTĀJS 2016”

30.05.2016.

Lai popularizētu klases audzinātāja darbu, pirmo reizi vispārizglītojošo izglītības iestāžu 1.-12.klašu kolektīvi (vai klases skolēnu grupa) tika aicināti stāstīt, cik viņiem ir lielisks klases audzinātājs un izvirzīt viņu balvai “KLASES AUDZINĀTĀJS 2016”.

Pašus mazākos, visticamāk, ar vecāku atbalstu, lielākos skolēnus pašus pēc savas brīvas gribas aicinājām rakstīt stāstu “MANS KLASES AUDZINĀTĀJS”. Tas ir stāsts par to, cik svarīgi ir, lai kopā ar klasi priekos, bēdās un visos citos notikumos līdzi dzīvotu audzinātājs. Šī bija iespēja uzdot savam klases audzinātājam arī “Lielo jautājumu”.

Organizatori – Preiļu novada bērnu un jauniešu centrs – saņēma 27 sirsnīgus stāstus “Mans klases audzinātājs”, kas vēstīja, ka Preiļu un Vārkavas novadu izglītības iestāžu 304 skolēni nominācijai “KLASES AUDZINĀTĀJS 2016” izvirza 27 izcilus klases audzinātājus:

  • FELIKSS PUŠŅAKOVS, ELITA GRIGALE, SILVIJA KIVKO, ANTRA GERTMANE, AINA LEIKUCE, NATĀLIJA PĪZELE, INĀRA KRUSTA (Preiļu Valsts ģimnāzija)
  • ANITA LAUSKA, SANDRA MAURIŅA, INITA POKŠĀNE, IEVA BABRE (Preiļu 1.pamatskola)
  • LUDMILA MARTINOVA, NADEŽDA SADOVNIKOVA, ŽANNA LEBEDEVIČA, LUDMILA OSETROVA, RIMMA GAVRILOVA, NATALJA KONDRATJEVA (Preiļu 2.vidusskola)
  • LILIJA UPENIECE, IRITA VAIVODE, VALENTĪNA MADELĀNE (Salas pamatskola)
  • SILVIJA RUBINE, OSVALDS ŠŅEPSTS, MARIJA ZĪMELE, GITA BRŪVERE, ELVĪRA SPŪLE (Pelēču pamatskola)
  • DAINA MIKITĀNE, HELĒNA ĒRGLE (Vārkavas vidusskola)

 

Divu nedēļu garumā žūrija – Preiļu novada Izglītības pārvaldes skolu metodiskā darba speciāliste Valentīna Karpušenko, Preiļu galvenās bibliotēkas bērnu literatūras nodaļas vadītāja, teātra grupas “Kājām gaisā!” vadītāja Vilhelmīne Jakimova, Preiļu novada bērnu un jauniešu centra direktora vietniece Anita Kolosova, Preiļu 1.pamatskolas direktora vietniece, klašu audzinātāju metodiskās apvienības vadītāja Digna Prodniece – cītīgi lasīja iesniegtos stāstus un vienojās, ka balvu nominācijā “KLASES AUDZINĀTĀJS 2016” 1.-4.klašu grupā iegūst Vārkavas vidusskolas 4.klases audzinātāja HELĒNA ĒRGLE, 5.-9.klašu grupā – Salas pamatskolas 6.klases audzinātāja LILIJA UPENIECE, bet 10.-12.klašu grupā – Preiļu Valsts ģimnāzijas 3.b kursa audzinātāja SILVIJA KIVKO.

Nominācijas ieguvēju apbalvošana notika 2016.gada 30.maijā pasākumā Preiļu novada izglītības iestāžu izglītojamo un pedagogu apbalvošana – interešu un profesionālās ievirzes (mūzika, māksla) izglītībā” Preiļu kultūras namā.

 

Vēlamies, lai nominācija “KLASES AUDZINĀTĀJS” kļūst par ikgadēju skolotāju kā klases audzinātāju profesionālās meistarības apliecinājumu, kas plašākas sabiedrības vidū ļaus atklāt to, cik daudz ir patiesi izcilu skolotāju – klases audzinātāju.

Ar cieņu Aija Caune,

 Preiļu novada bērnu un jauniešu centra direktore

29221574, aija.caune@preili.lv

Fragmenti no iesniegtajiem stāstiem “Mans klases audzinātājs”

 

“Mēs esam Vārkavas vidusskolas 4.klases skolēni – 7 zēni un 5 meitenes un mums ir pasaulē labākā audzinātāja. Viņu sauc Helēna Ērgle. Viņa ir tik laba, ka viņu uzrunājot mums nejauši pasprūk vārds – mammu.

Vēl mums liekas, ka viņa dzīvo skolā, jo tad, kad mēs atnākam no rīta, viņa vienmēr jau ir mūsu klasē un, kad Sanija ar Elizabeti Maiju pēdējās iet mājās, viņa vienmēr paliek klasē, labojot mūsu burtnīcas, kaut ko rakstot datorā vai kārtojot dažādas biezas mapes.

Viņa vienmēr ir smaidīga, priecīga, tikai dažreiz dusmīga, kad (…) izstrādājis kādas nerātnības, bet mēs nebaidāmies, jo mums liekas, ka viņa tikai tēlo, ka ir dusmīga.

Mācot mūs, viņa ir stingra un prasīga – kas jāiemācās, tas ir jāiemācās. Izšmaukties nav iespējams. Ja kuram neveicas, viņa palīdz gan no rīta pirms stundām, gan pēcpusdienā. (…)

Mēs esam ievērojuši, ka mūsu vecākiem ļoti patīk nākt uz klases vecāku sapulcēm, piedalīties priekšnesumos un pārgājienos. (…)

Dažreiz otrdienās viņa iet uz novada domi uz kaut kādām svarīgajām sapulcēm. Vēl viņai ļoti piestāv tautas tērps un ap viņu vienmēr ir arī citu klašu bērni, kuri dzied folkloras kopā „Vālodzīte”.

Mums liekas, ka viņa ir laba aktrise, jo ļoti smieklīgi vada daudzus pasākumus skolā. (….). Paldies, audzinātāj, par zināšanām, mīlestību, gādību un sapratni visus šos gadus.”

***

“Mūsu klases audzinātāja Lilija Upeniece ir ļoti, ļoti piemērota šai nominācijai. Viņa ir ļoti gudra, interesanta, radoša, izdomā dažādus interesantus pasākumus, un tos noorganizē. Viņa spēj mūs ieinteresēt un aizraut. Viņas mācību stundas ir aizraujošas. Mācību vielu stāsta saprotami. Daudz mācību stundas notiek dabā. Mācību līdzekļus arī viņa pati savāc un pielieto stundās. (…)

Dažreiz klases stundās mums ir līdzi paņemtas savas galda spēles, kuras mums visiem kopā patīk spēlēt. Skolotāja arī labprāt ar mums tās spēlē. Dažreiz mēs caur mikroskopu skatāmies augu šūnas. Tas ir ļoti interesanti. (…)

Mēs esam ļoti aktīva klase. Ar skolotāju mēs izdomājam aizraujošus priekšnesumus. (…)  

Skolotāja ir atsaucīga, saprotoša, mīļa, izpalīdzīga, (…). Gudra, dzīvespriecīga, sabiedriska, zinātkāra kā mēs, viņas audzēkņi. Stingra, bet ar labu sirdi. Vēl? Atklāta, bezgala darbīga. Skolotāja ir izpalīdzīga, viņa vienmēr mums palīdz, kad mums ir grūti. Arī moderna. Vienkārši pati labākā skolotāja!

(…) Piemēram, kad mana mamma bija jauna viņa mācījās pie skolotājas Lilijas bioloģiju, taču tagad skolotāja māca mani. Tāpēc viņa ļoti labi saprot mūs un vienmēr zina, kā jārisina bērnu problēmas. Skolotāja ne tikai labi saprotas ar mums, bet arī ar mūsu vecākiem.

(…) Tā kā skolotāja ir ļoti izpalīdzīga, viņu rauj uz visām pusēm, skolotāja labprāt atsaucas uz visiem lūgumiem. (…) Mūsu skolotāja ir vislabākā!

Salas pamatskolas 6.klase

***

“Mēdz teikt, ka būt skolotājam ir aicinājums. Tā gan. Taču, mūsuprāt, arī būt klases audzinātājam ir ne tikai liela atbildība un smags darbs, bet arī aicinājums. Visi skolotāji kā skolotāji, bet mūsu klases audzinātāja ir vislabākā! Tā mēs, Preiļu Valsts ģimnāzijas 3.B kursa audzēkņi, droši varam teikt par savu klases audzinātāju Silviju Kivko. (…)

Nav svarīgi, vai tā būtu latviešu valoda vai literatūra, vai klases stunda, mēs ar prieku ienākam 22.kabinetā un jūtamies tur kā savā mazajā svētnīcā. Pirmkārt, tāpēc, ka visi kopā (mēs un skolotāja Silvija) esam komanda, un komanda ir spēks. Otrkārt, audzinātāja iemāca mums daudz ko tādu, kas nav ierakstīts skolas obligātajā programmā. Viņa iemāca mums dažādas dzīves gudrības. Ja mēs šīs gudrības un pamācošus stāstus „iz dzīves” būtu pierakstījuši jau sākot ar pirmo kursu, šobrīd jau laikam varētu izdot grāmatu, un šī grāmata kļūtu par bestselleru. Skolas mācību programma neparedz mācību priekšmetu „dzīves mācība”, tāpēc varam pateikties savai klases audzinātājai par to, ka viņa savās stundās iekļauj pa gabaliņam no tā.

(…) Skolotāja vienmēr atbalsta mūsu trakās idejas, pat ja tās iziet no rāmjiem. Viņa vienmēr ir uzsvērusi, ka ir svarīgi būt patstāvīgiem, cīnīties pašiem, jo mūsu vietā neviens neko nedarīs, (…), viņa tomēr mums ļauj rīkoties pašiem, viņa paļaujas uz mums. (…)

Mūsu audzinātāja ir skaista, spēcīga un gudra sieviete, pārliecināta par sevi. Mēs jūtamies ļoti droši, ka esam viens otram, tas ir, mēs esam mūsu audzinātājai un viņa ir mums. Stingra un prasīga, bet taisnīga. Ja izskan kāds spēcīgāks vārds, tad tas tikai liek mums kļūt labākiem, mācīties no savām pieļautajām kļūdām. Ļoti svarīgi ir tas, ka skolotāja mums lika aizmirst vārdu „nezinu”, jo visu var iemācīties, viss ir iespējams.

Jau kopš pirmā kursa ieviesām tradīcijas, kas lika mums justies kā vienotai komandai. Kad kādam no mūsu klases ir dzimšanas diena, mēs suminām jubilāru ar dziesmām un skūpstiem, un n-tās reizes ceļot jubilāru, mēs simboliski atbrīvojamies vaļā no visa sliktā. Tuvojoties gada visskaistākajiem un baltākajiem svētkiem – Ziemassvētkiem – mēs pie eglītes vai stilizētas eglītes, kuras lomu tēlo puķe puķu podā, skaitām dzejolīšus. Protams, katra svētku reize, mums, mūsdienīgai klasei ar mūsdienīgu audzinātāju, neizpaliek bez svētku selfijiem. (…)

Kādreiz likās, ka līdz vidusskolas izlaidumam ir tik tāls ceļš ejams, ka mums ir ļoti daudz laika, taču laiks ir paskrējis zibenīgi, un tagad mēs pavisam skaidri saprotam, ka drīz skolas sols būs jāatstāj. Šīs atskārsmes vadīti, cenšamies izmantot brīvus brīžus skolā, lai aprunātos ar klases audzinātāju. Cik patīkami ir runāt ar audzinātāju vienkāršas, draudzīgas sarunas! Tagad šīs sarunas sākām saukt par mūsu baltajām pēcpusdienām… Ir ļoti svarīgi, lai klases audzinātāja kļūst par draugu, padomdevēju un arī domubiedru. Mums šajā ziņā ir ļoti paveicies, jo tas viss savienojies audzinātājā Silvijā. Laiks, ko mēs visi kopā pavadījām un vēl pavadām, ir zelta vērts. Īsāk sakot, mūsu skolotāja ir zelta vērta. Jūtamies piederīgi šai skolai, šai klasei, tāpēc, lai kur arī mūs aizvestu dzīves straumes, neredzamā saite ar klases audzinātāju Silviju dos par sevi ziņu, un sauks mūs apciemot skolotāju, kad būsim mājās, Preiļos. Šo burvīgo kopā pavadīto laiku nav iespējams aizmirst un pat šķiet, ka vārds “paldies” ir pārāk mazs, lai izteiktu pateicību par visu to, ko esam iemācījušies. Un tomēr – paldies mūsu lieliskajai, sirsnīgajai, mīļajai, saprotošajai klases audzinātājai Silvijai!”

***

 

Ieskats nominēto skolotāju atbildēs uz Lielo jautājumu:

 

Ar kādu punktu pārsvaru Jūs pārspētu Kristapu Porziņģi trīspunktu metienos?

Kristapu Porziņģi es pārspētu ar pārliecinoši precīziem 3 punktiem. Pirmais punkts – savstarpējās sapratnes punkts. Otrais punkts – ar atsitienu precīzs ikdienas darba un gandarījuma punkts, ko sniedz audzināmie. Trešais – ap groza stīpu rotējošs, pozitīvi lādēts veselīgās attieksmes pret dzīvi punkts.

Kristap, turies! Man ir 12.D klases stiprais plecs! 

Aina Leikuce, Preiļu Valsts ģimnāzijas 3.d kursa audzinātāja

 

Kā jūs vienmēr visu zināt?

Izlasot šo jautājumu, mana pirmā reakcija bija skaļi smiekli…J)) Mans mīļais 3.B (12.B) to VIENMĒR ir gribējis zināt.

Varbūt man visur ir slepenas novērošanas kameras?

Nē, labāk tā – man visur ir savi aģenti!..:)

Bet, iespējams, esmu gaišreģe? (joprojām smaidu)

Īstenībā (palieku nopietna) viss ir gaužām vienkārši. Saziņā ar cilvēkiem esmu (vismaz cenšos būt) uzmanīga un vērīga, un, zinot dažas ķermeņa valodas gudrības, vienkārši “nolasu” sarunas biedra vēstījumu – mēs paši neapzināti daudz ko pasakām citiem, arī to, ko prāts un sirds gribētu noslēpt. Un vēl – acis nav iemācījušās teikt nepatiesību…

Silvija Kivko, Preiļu valsts ģimnāzijas 3.Bkursa audzinātāja

 

Kāds ir spilgtākais notikums no kopā pavadītajiem gadiem.

Sveika mana klase. Esmu patīkami pārsteigta, ka jūs tik augstu esat novērtējuši manu darbu, bet no kopā pavadītajiem gadiem, es atcerēšos ļoti daudz. Ar jums darīt pa pusei nemaz nevar. Visspilgtāk man atmiņā ir mūsu pirmais divu dienu brauciens ar velosipēdiem. Plānojam mēs to visu pavasari, jo vajadzēja, protams, visiem velosipēdus, vestes, ceļu satiksmes noteikumus zināt u.t.t.  Atceros jūsu lepnās sejas, kad pēdējā skolas dienā visi palika skolā, bet mēs aizbraucām. Gāja braucienā, protams, grūti. Vajadzēja iemācīties visiem turēties vienā rindā, apstaties reizē un palīdzēt viens otram arī. Izrādās pirmajos brauciena metros bija neliela sadursme un vienai celis pušu, bet skolotāja to uzzināja tikai pēc septiņiem kilometriem, citādi jau atstāšot mājās. Tālāk, protams, bija jauks ceļš gar upi un pāri upei, interesantas sarunas ar Maritas vectēvu par viņa hobiju un tēja ar cepumiem. Pa dienu mēs nobraucām 20 km un man tas bija traki, bet jums jau nu nē. Nakšņojām teltīs pie Diānas, bet pusi nakts spēlējām spēles. Es biju tā piekususi, ka beigās jūs man atļāvāt piesēst un cept desiņas, bet ar noteikumu domāt nākošo spēli. Tik aktīvi jūs man bijāt un arī esat. Pie miera aizgājāt tikai tad, kad pašiem pietrūka spēka. Nekas, ka nakts bija auksta, ka spieda sāni, ka otrā rītā bija garš ceļš uz mājām, bet šo braucienu pat es nevaru aizmirst.

Paldies manām abām klasēm (es audzināju divas klases), esat arī dzīvē aktīvi un jums viss izdosies.

Ar cieņu Vārkavas vidusskolas 12. klases audzinātāja Daina Mikitāne.

 

Amizants notikums “iz skolas” dzīves.

 

Dabas zinību stunda. Temats “Augu vairošanās veidi”.

Stundas noslēgumā tiek runāts par augu pavairošanu ar lapu. Kā piemērs minēta līdakaste. Grāmatā aplūkota arī auga fotogrāfija.

Skolotāja: “Bērni, ja kādam mājās ir līdakaste, rīt varat vienu lapu atnest uz skolu. Mēs to iestādīsim un novērosim, vai tā ieaugs. “

Nākošajā rītā skolotāju pie klases durvīm priecīgs sagaida Pēterītis: “Skolotāj, es atnesu līdakasti!”

Liels bija skolotājas pārsteigums, kad, attinot papīru, viņa ieraudzīja līdakas asti.

Zēns bija kaislīgs makšķernieks. Izdzirdējis vārdu “līdaka”, viņš uzreiz saprata, ka var skolotājai palīdzēt.

P.S. Tas ir patiess stāsts “iz manas skolas” dzīves. Zēna vārds tika mainīts.

Inita Pokšāne, Preiļu 1.pamatskolas 3.klases audzinātāja

 

Vai Jūsu darbs ir tas, ko Jūs vienmēr vēlējies darīt un rada prieku?

Man dzīvē paveicas, es strādāju ar jauniešiem skolā! Tā ir mana izvēle, darbs, atpūta un ideju smelšanās avots.

         Mūsu jaunatne ir gudra, mērķtiecīga, atraktīva, vispusīgi attīstīta un sadarbība ar viņiem ikdienā, man sagādā prieku, pozitīvas emocijas un sirdī esmu vienmēr jauns.

         Būt par skolotāju nav viegli, bet… jauniešu pateiktais paldies par labu stundu ir vislielākā atzinībā un gandarījums par to, ko es daru…

 

Feoktists Pušņakovs, Preiļu Valsts ģimnāzijas 2.d kursa audzinātājs

Kā tu sasniedzi tik daudz gudrības? 

Paldies par interesanto jautājumu. Patīkami, ka jūs uzskatāt, ka man ir daudz gudrības, lai gan es domāju, ka es vēl daudz ko nezinu un man vēl daudz kas ir jāiemācās. Lai iegūtu gudrību, jāmācās ir visu laiku. Es mācos reizē ar jums katru dienu, katru mācību stundu. Arī no jums es varu daudz ko jaunu uzzināt un iemācīties par tām lietām, kas jums ir interesantas un saistošas. Bet kopumā gudrības var mācīties no visa tā, kas mums ir apkārt – no saviem vecākiem, skolas, draugiem, grāmatām, interneta, dabas. Galvenais ir to visu sadzirdēt, saredzēt un izmantot.

Irita Vaivode, salas pamatskolas 2.-3.klases audzinātāja 

Kāda būtu Jūsu dzīve, ja jūs neizvēlētos skolotājas profesiju?

 

Tas ir darbs ar cilvēkiem! Pirmā vēlme, doma – vilciena pavadonis, tad lidmašīnas stjuarte, tad bērnu dārza audzinātāja – viss ir viena un vienīga komunikācija ar cilvēkiem – lieliem, maziem…

Man patīk palīdzēt un izpalīdzēt, uzklausīt un ieklausīties, līdzi just un uzmundrināt.

Ja nekļūtu skolotāja…

….lidmašīnā apceļotu pasauli un apbrīnotu saullēktu, vērotu saules rietu, varbūt nedaudz uztrauktos, kad lidmašīna paceļas un nolaižas, bet droši vien es ātri pierastu.

No liela augstuma es vērotu to mazo pasauli, kur mīt man mīļi cilvēki.

    Žanna Lebedeviča, Preiļu 2.vidusskolas 11.klases audzinātāja

 

Kāda ir Jūsu bērnības mīļākā grāmata?

Man bērnībā ļoti patika lasīt. Kā nekā bērnība ir pagājusi bez mobilajiem, datoriem un citām elektroniskajām ierīcēm. Ir jau skaisti, ka var visu redzēt savām acīm, bet iztēloties un fantazēt, to var tikai lasot grāmatas.

Tagad ieslīgu atmiņās un atcerējos savas mīļākās grāmatas. Visas šīs man ir ļoti, ļoti mīļas, mazliet nostaļģiskas atmiņas…

Mana pirmā pašas izlasītā grāmatiņa par nerātniem kaķēniem, kuriem gadījās dažādi piedzīvojumi.

Nu kurš tad nezina Pifu?  Pifa piedzīvojumi.

Tad sekoja bērnu piedzīvojumi vasarā padomju Latvijā. Man ļoti patika lasīt padomju laikos populāro rakstnieci Zentu Ērgli. Pionierim taču bija kārtīgi jāmācās un labi jāuzvedās. Un ja kāds bērns to nedara, tad viņš pārējiem bērniem apvienojoties jāpāraudzina..

Astrīda Lindgrēne bija mana mīļākā bērnu grāmatu autore. Visi taču pazīst mazo draisko zēnu Emīlu. Viņš nebija ļauns, tikai zinātkārs… Pepija Garzeķe ir tikai aizraujošā, humora un nebēdnības pilnā, mazā, ekscentriskā meitene, kas izskatās un ģērbjas dīvaini, dzīvo viena!…

Visos laikos man tomēr ir vislabāk ir patikušas pasakas, izlasītas tika gandrīz visas Brīnumzemes pasakas.

Kāpēc gandrīz visas? – tāpēc, ka manā bērnība iegādāties grāmatas bija ļoti grūti, pēc tām bija jāizstāv garas rindas, ja vien zināji, kad tās nonāks grāmatu veikalā. Tāpēc cītīgi apmeklējām bibliotēku un dažkārt pat sarunājām kurš pēc kura grāmatu izņems.

Tāpēc novēlu jums visiem sadraudzēties ar grāmatu un ļaut vaļu burvīgām fantāzijām!

Pelēču pamatskolas 5.klases audzinātāja Silvija Rubine

***

Saviem audzinātājiem skolēni uzdeva arī šādus jautājumus: Ar kādu slavenu personu, no pagātnes, jūs gribētu satikties? Vai Jums ir mājdzīvnieki? Kādi ir Jūsu vaļasprieki? Kāda ir Jūsuprāt perspektīvākā nākotnes profesija? Pastāstiet kādu interesantu notikumu par saviem skolas gadiem! Ja Jūs Pieniņu ezera krastā noķertu zelta zivtiņu, kādas būtu trīs vēlēšanās? Kas Jūs iemācīja tik skaisti izšūt (višivatj)? Vai jums kādreiz ir gadījies lietot slaveno Jāņa Streiča kinoklasikas citātu “Man kā vēsturniecei…”? un citus.

Pēdējās izmaiņas: 23.10.2018.