Preiļu novada Priekuļu pamatskolas skolēni 9. maijā devās ekskursijā „Seno latgaļu saknes meklējot” uz Āraišiem un Cēsīm

19.05.2014.

Konkursam (Vītolu fondā) tika iesniegti 127 pieteikumi, no kuriem žūrija atbalstīja 52.

Āraišu muzeja vadītāja Agnese Ramata iesākumā Meitu salā vadīja nodarbību „Akmens laikmets Latvijā”, kurā izzinājām aizvēsturiskus faktus par Latvijas teritoriju un latgaļu cilšu ienākšanu Latvijā. Liels atklājums mums bija tas, ka senāk Latviju esot klājusi pat 3 km bieza ledus kārta. Interesanti šķita, ka seno latgaļu teritorijas agrāk aizņēma vēl daļu arī pašreizējās Krievijas un Baltkrievijas. Mēs redzējām, kā senie latgaļi akmens laikmetā ieguva uguni un iemācījās izmantot krama darbarīkus. Atbilstošu noskaņu radīja dumpja dziesma, ko daži dzirdēja pirmo reizi, mitekļu slieteņi un vienkocis, ar kādu latgaļi pārvietojās pa ūdeņiem, bronzas laikmeta celtnes atdarinājums.  Uzzinājām, ka arī mūsu senču senči prata rotāties ar dabā sastopamo: dzīvnieku zobi, kauli kalpoja ne tikai kā dažādi rīki, bet arī rotas. Lielāko daļu eksponātu mēs varējām turēt rokās un izpētīt. Pārliecinājāmies, ka mūsu saknes Latvijas teritorijā ir ļoti senas, un savas zināšanas pārbaudījām, strādājot darba lapās. Turpinājumā devāmies apskatīt ezerpili.

Āraišu ezerpils rekonstrukcijas pievārtē mūs sagaidīja gide seno latgaļu tērpā – Baiba Roze, kas mūs saistoši iepazīstināja ne tikai ar vēsturnieka J.Apala devumu vēstures izpētē (viņš pats sev esot izgatavojis ūdenslīdēja tērpu no pieejamajiem materiāliem, tai skaitā no veļasmašīnas „Rīga” – elpojamo caurulīti, lai veiktu ezera dzīļu izpēti), bet arī ar seno latgaļu dzīvesveidu un tērpu nēsāšanas tradīcijām 9.-10.gadsimtā. Mēs bijām pārsteigti arī par to, cik meistarīgi koka būvnieki ir bijuši senie latgaļi. To varēja redzēt pēc guļbūvēm, kuru sastiprināšanai nav lietotas naglas, arī salaiduma vietām un nelielajām namu durvīm. Dīvaini, ka seno latgaļu vidējais augums bijis samērā neliels (~1,5 – 1,6 m), tāpat kā dzīves ilgums – 30 – 45 gadi. Pēc raitā gides stāstījuma pievērsāmies māla veidojumu – vārpstiņu skriemelīšu – gatavošanai. Izrotājām tos ar savu pirkstu un nagu nospiedumu rakstiem. Izrādās, vārpstiņu nav bijis iespējams lietot, ja nav bijis šāda atbilstoša skriemelīša. Lai arī rokas bija mālos, gandarījums par paveikto sildīja sirdi un cēla mūsu latgalisko pašapziņu.  

Mūsu ceļš tālāk veda uz Cēsīm, uz Seno rotu kalvi pie Daumanta Kalniņa. Viņš kā vēsturnieks vēlreiz apliecināja, ka Latviju droši var saukt par latgaļu valsti. Par to jau bijām lasījuši viņa intervijā žurnālam „A12”. „Vietējo kultūru mijiedarbības un cilšu sajaukšanās rezultātā veidojusies tagadējā latviešu tauta. Mūsdienu literārā latviešu valoda pamatā atvasināta no seno latgaļu valodas. Arī latviešu tautas un valsts nosaukums cēlies no latgaļu nosaukuma. Neapstrīdami, ka mūsu valsts karogs mantots no senajiem latgaļiem. Atskaņu hronika piemin, ka 1279. gada karagājienā piedalījušies arī Cēsu latgaļu zemessargi. Hronikas autors stāsta, ka viņi gājuši karā zem sava karoga, kurš bijis sarkans, ar baltu svītru vidū. No iepriekš sacītā izriet, ka šodienas Latvijas karogs ir viens no vecākajiem zināmajiem pasaulē.

Senie latgaļi atstājuši iespaidīgas lietišķās mākslas un materiālās kultūras liecības. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, tāpat kā Latgales un Vidzemes muzejos, glabājas daudz arheoloģiskajos izrakumos iegūto seno latgaļu sadzīves priekšmetu, ieroču un rotu. Šie krājumi dod iespēju pētniekiem izdarīt secinājumus par to, kā senatnē dzīvojuši, cīnījušies, tērpušies un rotājušies Latvijas zemes senie iedzīvotāji,” pastāstīja D. Kalniņš.

Par seno latgaļu mantojuma nozīmību vairākkārt stāstīts rotkaļa Daumanta Kalniņa grāmatās. Pēdējā – „The Latgalian Treasures” („Latgaļu dārgumi”) tapusi angļu valodā, bet nākamā, kā izteicās Seno rotu kalves pavēlnieks, laikam būs jāraksta latgaliski.

Apskatījām restaurētās plēšas un ēzi, kurā mīlīgi murrāja liesmu mēles, kā arī vairākas laktas. Jāteic, visi bijām patīkami pārsteigti par to darbu, kas viņa rokām jau padarīts – seno rotu atdarinājumi bija gan spožāki, bet tikpat precīzi kā arheoloģiskajos izrakumos atrastie un dažādos veidos iegūtie.

Daumants Kalniņš mums interaktīvā nodarbībā „Seno rotu kalvrs ABC” izstāstīja un parādīja praktiski, kā un kāpēc (lielākoties aizsardzībai – gan mītiskai, gan cīņu) nēsātas dažādas rotas, kā arī ietērpa mūsu skolas skolnieci Sintiju Vojevodsku seno latgaļu tautastērpā. Rotas bija diezgan smagas, un vienu otru kaklariņķi bez specifiskas zināšanas mēs nemaz nebūtu varējuši ne uzlikt, ne noņemt. Brūnie sievu svārki simbolizē zemi, zilā villaine ar iestrādātajiem metāla gredzentiņiem, kas villaini dara skanošu un pasmagu – debesis ar zvaigznēm, bet dzeltenais savīto stīpu vainags ar piekariņiem – sauli. Viss harmonijā un vienotībā. Sintijas kuplā matu pīne un pat līdzīgie atbilstošie apavi bija šī ansambļa iederīgas sastāvdaļas. Vispacilājošākais moments bija, kad Sintija šādā tērpā Cēsu pils pagalmā zem varenā ozola zariem dziedāja tautasdziesmu, par kuras izpildījumu valsts Mūzikas olimpiādē ir saņēmusi IZM Atzinības rakstu. Katram skolēnam Seno rotu kalves apmeklējuma beigās bija iespēja izkalt savu monētu – viduslaiku Cēsu šiliņu – laimei.    

Par dzintaru (šī gada Muzeju nakts tēma) ekskursijā interesējāmies jo īpaši – gan Āraišos, gan Cēsīs, un mūsu secinājums ir tāds, ka dzintara rotas un atsevišķi tā fragmentiņi gan ir bijuši turīgāko seno latgaļu rīcībā, bet tas pie viņiem lielākoties nonācis maiņas ceļā. Paši viņi dzintaru nav varējuši brīvā dabā iegūt, tāpēc arī latgaļu tautastērpos dzintara rotas neparādās. Sevišķi plaši par to informācija iegūstama Latvija Nacionālā muzeja vadītāja Arņa Radiņa grāmatā „Arheoloģisks ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē”.

Var tikai pateicībā apbrīnot, ka arī citos novados ir entuziasti, kas apzinās Latvijas senvēsturi saistībā ar latgaļiem. Mēs izjutām lepnumu, ka esam seno latgaļu pēcteči savā novadā.

Projektā bijām paredzējuši arī ekskursijas iespaidus un atklājumus darīt zināmus plašākam interesentu lokam, tāpēc Muzeju naktī mums bija iespēja doties uz Rēzeknes Kultūrvēstures muzeju, lai prezentētu izveidoto planšeti un piedalītos arī Muzeju nakts aktivitātēs. Līdz maija beigām taps buklets – ceļvedis, ko nodosim savā pagasta bibliotēkā interesentu apskatei. Ekskursijas laikā tapušos foto un citus materiālus varēs skatīt mūsu skolas avīzes mājaslapā www.skolasspogulis.anazana.com, bet rudenī skolā plānojam vēl vienu pasākumu Tēvzemes nedēļas ietvaros, kurā būs skatāma gan mūsu ekskursijas laikā darināto māla izstrādājumu un citu pašu darinājumu izstāde, gan notiks viktorīna „Es eimu nu Latgolas!” ar uzaicināto skolu piedalīšanos no citiem Latgales novadiem. Par to mēs vairāk pastāstīsim, kad pasākums būs noticis.

Mēs pateicamies Monreālas Latviešu sabiedriskā centra aktīvistiem sadarbībā ar Vītolu fondu, jo bez viņu piešķirtajiem līdzekļiem tik piesātinātu un saistošu dzīvās vēstures mācību stundu mēs nebūtu guvuši. Kā atzina vairāki skolēni: „Mūsu vecākiem šoreiz nevajadzēja lauzīt galvu par to, kuru no ģimenes var palaist ekskursijā – mēs varējām aizbraukt VISI bērni!”

Paldies arī Preiļu novada domei par iespēju izmantot autobusa pakalpojumus ekskursijas projekta nodrošināšanai.

Diāna Bravacka,
Preiļu novada Priekuļu pamatskolas
projekta koordinatore

Pēdējās izmaiņas: 23.10.2018.