Priekuļu pamatskolas audzēkņu domraksti par tēmu „Manas dzīves formula”

16.05.2013.

Manas dzīves formula

Tātad tu piedzimsti, mācies, studē, strādā,apprecies, laid pasaulē bērnus, izaudzini tos… Kas tur var būt tāds neskaidrs? Tas taču ir tik elementāri! Bet tad kāpēc atrodas cilvēki, kuriem nav darba, māju, ģimenes? Nē, viss nav tik viegli kā izskatās. Katrs pats savas laimes kalējs. Katrs pats izvēlas, pēc kādiem priencipiem dzīvot. Bet dzīve ir skarba, jo kādam bērnībā tā var būt rožaina, bet savukārt citam rūgta. Lielākoties vecāki ir tie, kuri māca, kā dzīvot dzīvi, bet, ja kādam trūkst šāda padoma, tad jāmācās pašam dzīvi dzīvot un izlemt, kas vajadzīgs, kas – nē. Mācībās nevajadzētu nolaisties, jo tas parasti izšķir, vai tev būs darbs, mājas vai dažreiz pat ģimene.

Jau no bērnības mani vecāki man mācīja, kā dzīvot dzīvi. Lai gan grūti, vecākus ir jāklausa. Tikai žēl, ka vecāki bērnībā nebija stingrāki attiecībā uz kārtību, jo mana dzīve šķiet haoss, pilnīgs haoss. Lai cik daudzas reizes es apņemos uzsākt kārtīgu dzīves veidu, vēl nekad nav izdevies to turpināt vairāk par mēnesi.

Mans absolūtais haoss izpaužas gan manā istabā, gan manā dzīvē. Es savu dzīvi neplānoju, un varbūt tieši tāpēc mana dzīve ir tik nekārtīga. Bet, ja sāku kaut ko plānot, tad vienmēr tas viss kaut kā izjūk. Es cenšos mācīties labi, bet kaut kā neizdodas vai izdodas ne vienmēr. Pirms dažiem gadiem es sasparojos vēsturē, un tik tiešām, centība vainagojās ar labām atzīmēm, bet pie vismazākās neveiksmes es atkal nolaižos līdz sākotnējam līmenim, tāpat kā matemātikā, un nu būs arī ģeogrāfijā.

Pats sliktākais ir tas, ka es savu dzīvi nedzīvoju pēc notiektiem principiem. Jā, tas tā ir, un pat liekas, ka es sevi nepazīstu. Kas es vispār esmu? Es rīkojos neapdomīgi, brīžiem pat spontāni. Es esmu strauja, tāpēc pati sev nespēju izsekot līdzi. Manā galvā ir haoss, pilnīgs apjukums…

Nē, tā turpināt nevar un nedrīkst! Vispirms es mēģināšu sevi izprast un  tad  uzvest sevi uz pareizā ceļa. Līdz šim es dzīvoju tagadnē, bet tagad es esmu sapratusi, ka ir jālūkojas nākotnē, jādomā par to, ko es varētu darīt, lai nākotnē nebūtu haosa un šaubu par to, ko es daru! 

Daiga Grīga, 8.kl.

 


 

Mana dzīves formula

Eņģelis

            Lielais Baltais Vīrs rakstīja daudz jo daudz lapiņu, mezdams katru milzu cilindra cepurē. Tad, piecēlies kājās, Viņš piegāja un rūpīgi samaisīja tās.

            „Kad būs mans laiks?” es jautāju, bet Vīrs jau neko neteica. Viņš nekad man neko neteica. Tikai līdzjūtīgi skatījās.

            Pēkšņi mani pārņēma svinīga sajūta. Tāda, ka mani satraukums plēsa vai pušu. Lielais Vīrs maisīja lapiņas un tad, nedaudz kavēdamies, vienu izvilka. Viņš to neatvēra, bet devās uz manu pusi. Apsēdies blakus uz zelta mākoņa maliņas, (bet varbūt sudraba? Nebiju apskatījusi vērīgāk), Viņš man rokā iespieda lapiņu un uzlika savu veco roku uz manas muguras.

            „Tur, apakšā, cilvēki nav līdzjūtīgi un sirsnīgi, bet gan visi ir nedaudz egoistiski un vēlas atņemt to, kā tiem nav. Tava cīņa par dzīvi ir sākusies tagad. Uz lapiņas ir tava dzīves svarīgākā formula. Veiksmi!” Viņš mani nedaudz pagrūda, un es nolidoju no mākoņa maliņas.

            Kritu brīvā kritienā kā putns, kurš vēl neprot izmantot savus tuklos spārniņus. Man nebija spārnu, kuri bija pirms tam. Kur gan tie nu bija palikuši???

            … Garām man palidoja mazs, skaists putniņš ar milzīgām acīm. Pūkains un skaists. Mazs pūcēns, kas nolaidās uz zara un skaļi ieķērcās, bet mani gluži vilka un baltu namu, kurā es pēkšņi iebiju.

Mana dzīves formula

            Kopš tā laika es neatceros: ne – kā izskatās Baltais Vīrs, ne – mākonis ar zelta maliņu. Zinu tikai, ka tādi ir. Par to izlasīju grāmatā, kuru paņēmu bez atļaujas. Lasīt mācēju, rakstīt arī, tikai nezināju – ko. Tad es vēl biju maza.

            Daudzas reizes esmu aizdomājusies par savu dzīvi un tās jēgu. Bet varbūt tai pat nav jēgas? Nav tās dzīves formulas un īsāko ceļu. Bet kā gan mēs dzīvojam? Bez Jēgas? Lai tikai aizņemtu vietu uz Pasaules? Bet dažreiz dzīve liekas, ka vien sastāv no formulām.

A+B=C ; (A+B)2; A2 + 2AB + B2.

Katrs šīs formulas, pirmo reizi ieraugot, saprot savādāk, bet es zinu tikai vienu. Dzīvot pēc stingras formulas nav viegli, bet katrai stingrajai formulai ir iznākums. Pareizs vai nepareizs… tas nu ir jādomā pašam. Uz papīra tu to vari pārrēķināt daudz reižu, līdz beidzas papīrs, bet dzīves formulu tu vari rēķināt tikai vienu vienīgo reizi. Ja nepareizi, tad tā arī paliks, un labot to nebūs iespējams.

            Mana dzīves formula nav viegla. Kā visiem! Daudzi cilvēki sūrojas par to, cik citiem ir viegla dzīve. Daudz naudas, automašīnas, mantojumu, bet tev tikai nieka divistabu dzīvoklis, nieka alga, remontā palikusi mašīna, kā arī nav nekāda mantojuma.          

            Nevajag sūroties, jo varbūt vajag iet to grūto ceļu ar daudzām grūtībām, bet stipru personību. Vai ir vērts skriet to īsāko ceļu caur brikšņiem?

            Un ne velti saka, ka īsākais  ceļš izrādās pats garākais. Īsākie ceļi nav arī nolieti ar asfaltu, bet tāpat aizaudzis purvs, kuram cauri ir jālēkā te uz vienas un te uz otras kājas.

            Klupdams un krizdams gan jau tiksi ārā, bet vai nenožēlosi? Tad jau iet pa reiz pārbaudīto, nedaudz grūtībām, laimes un prieka formulu ceļu. Saviem spēkiem iet cauri ir labāk, nekā, ja paķer aiz rokas un velk. Vai ne? Tad jau ir cits ritms, un nevar tikt līdzi..

            Domādama par šiem īsajiem un garajiem ceļiem, esmu maldījusies visur. Dažreiz mani ievilka kāds savā īsajā ceļā ar viltību. Padodas, bet atgūstot saprašanu, notīru putekļus no krekla un dodos tālāk pa savējo. Un nenožēloju. Jo grūtāka formula, jo stiprāks tu pats esi, – šī ir mana formula, bet jau bez cipariem un vienādojumiem.

Santa Zukule, 8.kl.

 


Mana dzīves formula

     Katrs cilvēks dzīves gaitās sastopas ar formulām. Skolas gaitās sastopamies ar matemātikas, fizikas un ķīmijas formulām. Skatoties autosportu, sastopamies ar formulām, un, dzīvojot laimīgu dzīvi, mums jāveido katram sava dzīves formula.

     Mana dzīve sākās ar formulu:

mamma + tētis = es jeb mana piedzimšana.

Tomēr dzīve nebeidzas ar vienu šo formulu. Lai visu dzīvi varētu dzīvot laimīgi, nepieciešami mērķi, uz ko tiekties.

    Katram formula ir sava, un katram šī formula ir citādāka, un ar laiku katram cilvēkam šī formula mainās.

    Mana pašreizējā formula ir:

mācības + veselība + ģimene = x jeb nezināmais – mana nākotne, manas dzīves turpinājums.

Taču tā nav vienīgā mana formula, ir vēl vairākas formulas, taču šī formula šobrīd ir aktuālākā.

     Šī formula apņem visus manus sapņus un to īstenošanu, ja nemācās, dzīvē klāsies grūti. Ne velti ir tāds sakāmvārds: ‘’Mūžu dzīvo, mūžu mācies!’’

Vēl viena formulas sastāvdaļa ir veselība. Ja nav veselības, tad dzīvot laimīgi nav iespējams. Galvenais dzīvē, manuprāt, ir ģimene, ja ģimenē kaut kas nav kārtībā tad šīs ģimenes problēmas atstāj pēdas dzīvē, kuras nav labvēlīgas sapņu īstenošanai. Ļoti svarīgas sastāvdaļas, tiecoties pretī mērķiem, ir pārliecība par sevi, uzticība sev, mērķtiecība un mērķu īstenošanas griba.

    Ļoti daudz sasniegt var ar darbu, bieži pat cilvēkiem ar talantu nepieciešams ieguldīt daudz darba. Saka, ka talants- tas ir 1%, un atlikušie 99%- darbs. Formulu veido visi šie kritēriji, kas ļoti nepieciešami sapņu plānošanai un īstenošanai.

    Un šīs formulas īpaši spēj palīdzēt tieši tad, kad nonāc uz svaru šūpolēm un pēkšņi apjukumā nesaproti, uz kuru pusi dzīves lielajā krustojumā griezties.

    Iesaku katram padomāt par to, ka jāizvērtē savas- stiprās un vājās- mums tik svarīgās dzīves formulas.

 

Aija Jermoloviča, 7.kl.

 


Kā es jūtu pasauli

 Katrs pasauli redz citādu. Es pasauli redzu savdabīgu. E viņu redzu, dzirdu, saožu, sataustu, sagaršoju.

”Grangš!’’ – atkal tas pērkons baļķus no sava mākoņa met. Gandrīz ausis aizkrita! Nu, pērkon, vēl viens baļķis, un sūdzēšos par nemiera traucēšanu! Tas pērkona mākonis gan ir nesmuks, pat negribas skatīties. Bet baltie un gubainie mākoņi – pavisam cita lieta! Prieks skatīties uz tādiem. Tie ir tikpat mīksti kā plīša lācis. Viņš ir ļoti mīksts, ar mazliet raupju degungalu. Tas dažkārt mēdz smaržot pēc rozēm, jo kāds to ik pa laikam iesmaržina. Viņš smaržo ļoti saldi, it kā tur iekšā būtu karameļu saldējums. Saldais un gardais karameļu saldējums, kas dažreiz nemaz tā negaršo, tikai uz paciņas tā ir rakstīts. Tas drīzāk garšo pēc plombīra un mazajām, krāsainajām konfektēm.

Cik garšīgs tomēr ir pērkona negaiss karstā vasaras dienā!

Ditmārs Voitiņš, 5.kl.

 

Pēdējās izmaiņas: 16.05.2013.