Priekuļu pamatskolas skolēnu domraksti par skolu

16.05.2013.

Laine Giluče 9.kl.

Atpakaļ atskatoties

            Ceļa putekļos ierakstīts man stāsts. Nebēdnīgi garš. Tā malās miljons cilvēku pēdu, riteņbraucēju riepu rises, automašīnu izdangātas dobes. Pāri tam visam slīd ceļa greiderētājs, kas nolīdzina jūtamos un acīm redzamos defektus. Un kādā pavasara saulainā rītā, vējam smilšainos grants putekļus nesot, manas kurpes kļūst pavisam blāvi pelēkas. Tepat ceļmalā stāv vientuļš siena rullis, kas no pērnā gada atstāts novārtā. Laiks atvilkt elpu, no kurpēm ar papīra salveti noslaucīt putekļus, uz ruļļa piesēst un pavasara saulē paskatīties atpakaļ – cik gan tāls ceļš noiets, cik apjomīgs vēl atlicis.

            Viegli vējā šūpojas koku zari, aiz tiem aizslēpusies dzeltena saule – Priekuļu pamatskola. Paveru skatu uz augšu – ceļa putekļos ierakstīts mans stāsts. Kopā vīti vārdi par nu jau aizvadītajiem gadiem savā skolā. Šķiet, tas bija tik sen! Ar savu plaukstu, kas bija aptuveni apšu lapas lielumā, pirmajā klasē vēru lielās skolas durvis. Durvis, kas dienu no dienas virinātas vaļā un ciet, caur kurām esmu nesusies kā vējputenis un vilkusies lēni kā bruņurupucis. Pat viņas ir apbrīnas vērtas – nekad nečīkst.

            Klusie koridori. Pec četrdesmit minūšu ilga miera tie atkal top dzīvi. Skolasbiedru smiekli, āzēšanās, bet turpat uz palodzes, pie kallu ziediem, kāds steidz izpildīt mājas darbu vai, aizslēpies aiz palmas puķu poda, raksta špikeri kārtējam ķīmijas kontroldarbam. Visvairāk man laikam pietrūks pirmdienu rītu gaitenī pie matemātikas kabineta. Klases durvis ciet. Vēl miega iespaidā lēni šļūkāju pa lamināta grīdu, līdz turpat arī pie sienas piesēstu. Smaids un smiekli. Tieši tādi paši kā tu, pa vienam ienāk tavi klasesbiedri. Tikpat noguruši, bezspēcīgi, līdzīgi jāņogām, no kurām izspiesta visa sula.

            Mācību klases – tās par mani zina visvairāk. Sienas piefiksējušas katru stāstu. piedzīvojušas gan lepnumu, gan vilšanos. Kopā ar klasebiedriem smējāmies, līdz trīcēja loga rūtis, strīdējāmies, kamēr sāka cilāties jumts. Smaidījām, līdz atplauka smaids arī skolotājos, un tie ļāvās kopā ar mums bēnišķīgajās sajūtās. Laikam tieši klasesbiedru un skolotāju trūks visvairāk. Atbalsts, kas nebija tikai kā no skolotāja, bet gan no kaut kā vairāk. Droši varu sacīt, ka Priekuļu pamatskolai nav tikai gaiša fasāde, bet gan arī skolotāji iekšpus tās. Jāatzīst, ne viss bija tik skaisti kā izklausās. Atšķīrās viedokļi, iekšēji viss sila dusmās kā rūgušpiens, kas uz plīts kastrolī jau pārtapa biezpienā. Brīži, kad skatījos ar akmens seju, bet iekšēji piedzīvoju sāpi un izgāju cauri visām trijām dimensijām.  Un tagad, atceroties tās nesaskaņas un domstarpības, liekas smieklīgi. Līdzīgi kā mērce kartupeļiem, varētu iztikt, bet tomēr… No otras puses, tas viss iederas dzīves kontekstā. Negatīvajām emocijām pāri slīdēja milzīgs vilnis patīkamu brīžu. Klasesbiedri vienmēr uzmundrināja. Moments, kad paslīdēju uz kāpnēm un ar muguru nobraucu līdz pat pirmajam stāvam. Vēlējos raudāt, savukārt viņi smējās, un es – līdzi, kamēr trūka elpas un sāka kņudēt vēderā. Maijvaboļu likšana aiz apkaklītes, pilns kapucis sniega, zīmīšu līmēšana pie muguras, jā, tas viss piederēja pie lietas. Tikai tagad tāds rūgtums ap sirdi. Tā nekad vairs nebūs, nebūs vieglprātības un bērnišķības. Nebūs ikdienā apkārt cilvēku, kas tevi zina no A līdz Z. Nebūs kolektīva, kas tevi saprot no pusvārda. Nebūs pierastās apkārtnes, kas tevi gaidīs. Nebūs pamatskolas īstenības, būs tikai atmiņas… bet tomēr labas, dzidras atmiņas.

            Ceļa putekļos sarakstīts mans stāsts. Sēžot notirpusi kāja. Nejauks siena kušķis sadurstījis manu ādu. Virs galvas, stipri sasizdams spārnus, pārlido stārķis. Mati brīvi plīvo, un radītajā vējā stārķis aiznes sev līdzi putekļu spirāli. Paldies Tev, draugs.

 

 


 

 

Sveika, skola!

Šeit raksta Kintija – meitene, kas Tavus gaiteņus mēdz piepildīt ar smiekliem un – dažreiz – arī ar asarām. Mēs iepazināmies pirms vienpadsmit gadiem, kad es vēl biju maza, bet jau ļoti zinātkāra. Kad Tevi satiku, manu labo roku cieši turēja vecāki, bet kreiso – skolotāja. Laika gaitā vecāku tvēriens kļuva maigāks, līdz viņi roku pavisam palaida vaļā. Otru roku vienmēr stingri turēja skolotājas, kas gan bieži mainījās. Šīs visas pārmaiņas neietekmēja mūs ar Tevi, Skola, jo kļuvām aizvien tuvākas, mūsu draudzība un sadarbība tapa stiprāka. Mazliet žēl, ka agrāk nesāku apzināties, cik daudz skola man nozīmē, jo jau pavisam drīz ceriņu kupenās apklusīs pēdējais zvans, pavisam drīz eksāmenu dēļ būs izdzertas visas vecmammas skapī atrodamās zāļu tabletes. Bet pirms šīs drūzmas vēlos Tev paprasīt piedošanu un pateikties, jo ar kamolu kaklā, karsējot 15. jūnija saulei, neko vairāk par strupu “atā” un “paldies” es laikam tomēr nespēšu pateikt.

Skola, piedod man par konfekšu papīra izmešanu ābeļdārzā, piedod, ka bioloģijas klasē uz galda uzrakstīju “KINTIJA”. Es atvainojos arī savas klases vārdā- piedod par sniega kaujā izsisto logu, piedod, ka likām Tev noskatīties, kā pusdienās vienreiz sarīkojām pat ēdiena kauju. Zini – es droši varu apzvērēt – šīs blēņas nekad neatkārtoties! Un tas nebūs tikai tāpēc, ka pavisam drīz mūsu – 9. klases skolēnu – ceļi pašķirsies. Šīs blēņas neatkārtosies, jo skola mūs ir izaudzinājusi par krietniem un brašiem jauniešiem, kas tālāk ceļā dosies ar labu pieredzi un plašu zināšanu bagāžu.

Tomēr šos pamatus var ielikt tikai gudri cilvēki, kas mīl savu darbu.  Manuprāt, Skola, Tu vēl neapzinies, cik saliedēts kolektīvs nes Tavu vārdu tālāk. Man gribētos, lai  ar burvju nūjiņas palīdzību varētu skolotājus samazināt līdz sērkociņu kastītes lielumam un vienmēr nēsāt līdzi savas jakas kabatā. Tas tāpēc, lai arī turpmāk man līdzi būtu kāds, kam prasīt padomu. Skola! Novērtē šos pedagogus, bez viņiem tu būtu tikai tukša čaula!

Mācoties es iepazinos arī ar citiem lieliskiem cilvēkiem – nu jau devīto gadu viņus saucu par klasesbiedriem. Mums ir gājis dažādi – dažreiz ieguvām kādu punu, dažreiz no smiekliem palikām bez elpas. Tieši neaizmirstamo piedzīvojumu un jauko mirkļu dēļ šie cilvēki ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, viņi man vēl ilgi paliks atmiņā. 

Tāpat atmiņā paliks arī visi pārējie – pavāres, mazie, smaidošie bērni no pirmsskolas grupiņas, tehniskie darbinieki, skolasbiedri, mana pašpārvalde.

Ikviena no šīm dvēselītēm veido skolu. Ja tā labi padomā, arī es esmu skolas vides veidotāja, jo daru visu, lai ēkā pulsētu dzīvība, bērni apvienotu mācības ar kultūras aktivitātēm.  Zinu, ka vairākas reizes esmu pieļāvusi kļūdas, bet, lūdzu- atceries mani ar labu! 

Tu tūkstošiem garām gājēju un skrēju esi un paliksi tikai parasta ēka, bet man tu būsi otrās mājas, kurās dzīvo otrā ģimene. Atceries to, Mana Skola! Piemini ar labu! 

Atpakaļ atskatoties – Tava Kintija

2013. gada 8. maijā

(Kintija Teilāne, 9.klase)

Pēdējās izmaiņas: 16.05.2013.