Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis Aizkalnē

24.03.2013.

24. martā pēc svētās Mises Jasmuižas baznīcā pie piemiņas akmens padomju varas represijās cietušajiem pulcējās aizkalnieši, lai godinātu represijās cietušo cilvēku piemiņu. Piemiņas brīdī pārdomās par baigajiem notikumiem dalījās Aizkalnes pagasta pārvaldes vadītāja Gunta Uzuleviča, noskaņu dziesmās izdziedāja sieviešu vokālais ansamblis Lilitas Livdānes vadībā.

 

Monikas Putānes atmiņas

Pirms 66 gadiem Latvijā 25. marta rītausmas putnu dziesmas nomāca arī daudzu Aizkalnes pagasta pārsteigtu un izbiedētu cilvēku vaimanas, kliedzieni un neziņa. Starp viņiem bija arī aizkalniete Monika Putāne.

Tik  daudzi gadi jau pagājuši, bet Monika Putāne, nevaldot asaras un emocijas, savu Sibīrijas stāstu izstāstīja savai mazmeitai Diānai, kura to pierakstīja.

”Ir 1949. gada 25. marta nakts. Anna Džeriņa (Monikas mamma) pat nenojauš, ka naktī būs jāpamodina savi pieci bērni un pusstundas laikā jāpaņem līdzi kaut kādas mantas, lai dotos tālā ceļā. Ģimenes saimnieks Pēteris jau iepriekšējā rītā bija izsaukts uz pagastu un nepārnāca mājās. Monika šajā ģimenē ir pati jaunākā, trešās klases skolniece, kuras skolas gaitas beidzās 1949. gada martā.

Naktī mājās ieradās zaldāti. Tie lika savākt mantas, piebilstot, ka būs jābrauc tālu projām. Satraukumā nemaz nevarēja saprast, ko labāk iesiet lakatiņā – vai ko ēdamu, vai ģērbjamu.

Monikas mamma Anna iesēja lakatiņā dzijas kamolus, kas vēlāk viņus Sibīrijā glāba no bada. Par pāri pirkstaiņu cimdiņu varēja dabūt spaini kartupeļu. Naktī, kad izdzina no mājām, durvis slēgt nevajadzēja, neļāva. Tā arī palika siltā istabiņa ar iejauktās maizes smaržu. Vēl tagad atmiņā skan tās nakts suņa rejas. Kūtī palika lopiņi, klētī – labība, pagrabā – dārzeņi un nokauts ruksis.

Ģimeni pajūgos atveda uz Jasmuižu (Aizkalni), uz Šņepstu šķūni, kur bija jāpaliek divas diennaktis, kamēr atveda vēl citas ģimenes. Tad visus kravas mašīnā veda uz Aglonas staciju. Monika pirmo reizi mūžā brauca ar kravas mašīnu. Aglonas stacijā saveda daudzas ģimenes no visa rajona. Monikas ģimene raudāja un lūdza,  lai atved tēvu.

 Piebrauca vilciens ar lopu vagoniem. Vagonā, kurā iekāpa Džeriņu ģimene, jau brauca Špoģos iekāpusī Rožinskas kundze ar trim bērniem, ar kuriem ceļā viņi sadraudzējās un vēlāk saistījās māsas Bronislavas liktenis. Liktenīgi bija arī tas, ka viņus aizveda uz to pašu sādžu Medvežku. Tāpat arī vecākā brāļa liktenis saistījās ar lopu vagonā satikto sievieti no Pieniņiem.

Monika atceras to, ka vagonā bija ģimenes ar bērniem, veci cilvēki un sievietes ar tikko dzimušiem bērniņiem. Brauciens ilga aptuveni 11 diennaktis, uz tualeti varēja iziet tikai tad, kad apstājās vilciens, tas ir – divās diennaktīs reizi. Tad arī deva tēju un biezputru. Biezputriņā pat bija mazliet sviestiņa, labi, ka bija no mājām līdzi paņemtie produkti.

Visus braucējus no vagona izsēdināja pilsētā Isikula, kur sagaidīja kolhozu pārstāvji, lai izvēlētos sev strādniekus. Pēc tam sadzina pirtī.

Sekoja garš ceļš zirgu pajūgos, vecākiem cilvēkiem tā bija nāve, jo pajūgos veda uz 30 kilometrus attālo sādžu Medvežku, piedevām bija stiprs sals. Monika atceras, ka bija ļoti daudz sniega un mājiņas likās tik mazas. Džeriņu ģimeni izmitināja pie vientuļiem cilvēkiem. Kolhoza priekšnieks tūlīt visiem ģimenes locekļiem sadalīja darbu. Atalgojuma kolhozā strādājošajiem nebija, vienīgi pazagšus atnestais. Vecākais brālis atnācis no kaltes, izbēra aiz bikšu atlokiem iebērtos graudus,  kopā pāris saujas graudu, ko vakarā mamma izsutināja un deva vakariņās.

Vēl viens pluss Džeriņu ģimenei bija tāds, ka Pēteris mācēja krievu valodu un skolotājas Jemeļjanovas Ņinas Andrejevnas ģimenē sarunāja darbu vienpadsmit gadus vecajai meitai Monikai par auklīti 3 gadus vecajam dēlam Arkādijam. Vajadzēja pieskatīt puiku, pagatavot vakariņas, sanest malku un ūdeni, sakopt istabas, ravēt dārzu. Šī skolotāju ģimene pret Moniku izturējās kā pret savu bērnu. Monikai šajā ģimenē nācās ļoti ātri apgūt krievu valodu. Aleksandrs Jemeļjanovs neraidīja Moniku no galda, bet sēdināja pie kopīgā galda. Monika bija vienīgā pelnītāja ģimenē, jo skolotāju ģimene maksāja 80 rubļus mēnesī, tā ģimene varēja samaksāt nodevu ‘’zaim’’ un kaut ko nopirkt, piemēram, sāli.

Kad Jemeļjanovu ģimene vakaros Moniku palaida uz mājām, viņa kopā  ar māsu Mariju veciem ciema iedzīvotājiem grieza malku, bet brāļi to saskaldīja. Atalgojumā  sirmgalvji pabaroja vai iedeva uz mājām aiznest kanniņu ar sālīto gurķu šķidrumu.

Pirmie divi gadi Sibīrijā bija ļoti smagi gan fiziski, gan morāli. Iesētais neizauga sausuma dēļ.  Bija atmiņās tas, ka mājās, Latvijā, palika tik daudz mājas labumu. Sibīrijas vietējie iedzīvotāji bija atsaucīgi, viņi pastāstīja, kuri augi tīrumā ir ēdami, piemēram, sparģeļi, savvaļas ķiploki, kurus tolaik Latvijā nepazina.

 Mamma Anna kolhoza kantorī strādāja par apkopēju, kur Monika gāja palīgā izberzt un izmazgāt nekrāsotas dēļu grīdas. Un tā katru dienu. Vasarā, kad nevajadzēja pieskatīt Arkādiju, Monika gāja palīgā māsai Broņislavai fermā slaukt govis, vai kopā ar  Rožinsku Valentīnu,  kura bija tikpat veca, ganīja cūkas un teļus. Vajadzēja pat pieņemt cūkām dzemdības.

Kādreiz Monika brauca līdzi vecākajiem brāļiem Jānim un Jāzepam uz tīrumu. Kamēr brāļi sakrāva vezumu siena, Monika lasīja zemenes, kur tās bija trīs reizes lielākas nekā Latvijā. Zemenes bija jau tai dienai ēdamais, pāri palikušo bēra uz jumta un kaltēja, jo nebija cukura, lai vārītu ievārījumu, kaltēja arī citas ogas.  Kādreiz ēdienkartē bija pa saujai saulespuķu sēkliņu vai teļiem atvestais skābpiens.

Iedzīvojoties Sibīrijā, Monikas ģimene pat uzcēla māju no māla, ko paši mīcīja, veda un lēja. Iekšpusi mājai izbalsināja, iemūrēja plīti.

Kolhoza fermā Broņislavas slauktajai gotiņai Smarodkai piedzima divi teliņi un par labu darbu vienu teliņu atdeva ģimenei. Izaudzinātais teliņš Zorka kļuva par ģimenes barotāju.

Ziepju nebija. Monikas mamma pelnus aplēja ar verdošu ūdeni un ieguva sārmainu šķidrumu, ar ko mazgājās paši un mazgāja veļu. Ceļot pirtiņu, ģimenes galva Pēteris salauza kāju un no gūtās traumas 1955.gada 20. janvārī mira.

Ģimene jau bija labi iedzīvojusies, kad nomira vadonis Staļins un tam sekoja represiju beigas. Pēc tam, kuri vēlējās, varēja doties uz dzimteni, kaut gan krievu cilvēki mēģināja atrunāt, teikdami, ka tur neviens negaida. Bet Monikas ģimene izšķīrās par došanos mājup. Pārdeva dzīvojamo māju, pirtiņu, lopus, par šo naudiņu nopirka vilciena biļetes uz dzimteni.

1957.gada 18. martā Džeriņu ģimene atgriezās dzimtajās mājās, kur tiešām viņus neviens negaidīja. Viss bija izlaupīts. Mājai nebija jumta, nebija grīdu un atkal viss bija jāsāk no jauna. Nebija ne dakšiņas, ne krūzītes, ne šķīvīša, tikai utis un blusas. Un atkal sākās cīņa par izdzīvošanu.

Monikai bija 18. gadu. Tūlīt atbrauca kolhoza priekšsēdētājs un Moniku pieņēma par maiņas slaucēju Jasmuižas fermā. Grupā bija 14gotiņas, viena no tām bija Džeriņu saimniecības gotiņa, atstātā pirms izvešanas. Elektrības nebija, slauca gotiņas lukturu gaismā, dzeramo nesa ar spaiņiem un mēslus pa laipiņai ar ķerru bija jāizdzen ārā.  Cik daudzas reizes ķerra apgāzās, un pieredzējušās slaucējas dusmojās! Monika strādāja arī lauku brigādē, darīja visdažādākos darbus.

Kleitiņa uz visām trijām māsām bija viena, apavus nonēsāja vispirms vecākā māsa, vidējā, un pēc tam Monika, ballēs neviens dejot nelūdza, jo viņas bija nabadzīgas.

 1960. gada kādā vasaras zaļumballē Monika iepazinās ar čaklu traktoristu Ignatu, kurš arī nāca no daudzbērnu ģimenes.

1961. gada 20. jūnijā apprecējās, nu Monikai bija stiprs plecs, uz kuru paļauties, jo Ignatam neviens darbs nekrita no rokām, varēja pat uzspēlēt uz garmoškas.

Pašlaik Monika ir aktīva un dzīvespriecīga pensionāre, viņa čakli strādā savā nelielajā saimniecībā, dzīvo līdzi savu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu gaitām.”

Māra Rožinska, Aizkalnes tautas nama vadītāja

Pēdējās izmaiņas: 24.03.2013.