Monētu izstāde Aizkalnē

15.03.2012.

Preiļu iedzīvotājas Valentīnas Karpušenko ģimenes aizraušanās ar monētu krāšanu pārvērtusies par nopietnu hobiju. Kolekcija gan vēl nav sakārtota pēc numismātu aprindās pastāvošiem standartiem, taču īpašniece labprāt atsaucās aicinājumam pirmoreiz ar to iepazīstināt plašāku interesentu loku.


Izstāde tika atklāta Aizkalnes sabiedriskajā centrā 15.martā, bet vēl līdz 28.martam būs apskatāma Aizkalnes bibliotēkā.  No darba gaitām un ceļojumiem  dažādās pasaules malās mājup pārvestas nacionālās valūtas vienības: leva, lira, ēra, forints, rūpija, fillers, jena, cents un daudzas citas. Izstādes atklāšanas dienā klātesošie uzzināja par Latvijas bankas apmeklētāju centra „Naudas pasaule” piedāvājumu, salīdzināja klasisko Mildas attēlu uz sudraba pieclatnieka un 500 latu banknotes,  apskatīja pilno viena lata monētu kolekciju ( 20 vienības) un sarunāja savas kolekcijas monētu maiņu. 


Neparastas monētas un papīra naudaszīmes  no savām vērtslietu lādītēm izstādei ir palienējuši arī vairāki aizkalnieši. Neparasti ir arī stāsti, kurus saistībā ar naudu pavēstīja izstādes apmeklētāji.


Vecākā naudas vienība, kas aplūkojama izstādē, ir kalta 1765.gadā. Varam tikai minēt, cik paaudzēm kalpojušas šīs necilās metāla ripiņas. Monētas ir liecinieces vēsturiski nozīmīgiem notikumiem: 1896.g.- pirmā Viskrievijas tautas skaitīšana Latvijas teritorijā, 1905.g.- revolūcija, 1914.g.- I Pasaules karš, 1924.g.- NEPa (jaunās ekonomiskās politikas) un naudas reformas gadi Krievijā utt.


1899.gada 10 rubļu zelta monēta ar Krievijas cara Nikolaja profilu ir viena no iecienītākajām kolekcionāru aprindās, pirkt gribētāji par tādu gatavi solīt vismaz 250 latus. Šādu „zelta gabaliņu” kādam aizkalnietim novēlējis sievastēvs. Rušinot piemājas dārzā atvesto kūdras kravu, sieva pamanījusies atrast 1924.gadā Krievijā kalto sudraba pusrubli (krieviski saukts „poltiņņik”). Reizēm čakliem zemesrūķiem rakšanas pūles atmaksājas vārda tiešā nozīmē. 


Stāsti par nejauši uzietu apslēptu naudu ir aizraujoši, diemžēl, vairums ir no sērijas „kad mēs bijām jauni…”: kā  pēckara puikas uzgājuši ēkas gruvešos šujmašīnas ozolkoka kasti ar cara laika monētām un saturu  izlidinājuši pār upi; kā padomjgadu puikas piepildījuši kabatas ar monētām vietējā graustā utt. Aizkustinošs ir atgadījums ar omīti, kura juku laikos deviņdesmitajos gados laukos norakusi burku ar papīra banknotēm un pēc gada gājusi „zemes banku” pārbaudīt… 


Kā sacīts latviešu tautas parunā, „bez kapeikas rublis nav pilns”, tāpēc vēlam aizrautīgajiem monētu krājējiem veiksmīgi papildināt kolekcijas ar jauniem atradumiem.



Rita Džeriņa,
Aizkalnes bibliotēkas vadītāja


 

Pēdējās izmaiņas: 23.10.2018.