Priekuļu pamatskolas skolēnu „Vēstules Ziemassvētku laikā”

16.12.2011.

Augsti godājamais prezidenta kungs!


Es saprotu, ka Jūsu aizņemtajā dienas kārtībā nebūt nav brīvas ailītes manas vēstules lasīšanai, taču es lūdzu Jūs no visas sirds – atliciniet mirkli, tikai pavisam īsu mirklīti, un ielūkojieties manas rokas veidotajos ķeburos.
Ir klāt Ziemassvētku laiks. Tas ir laiks, kad katrs mēģina kaut ko mainīt savā dzīvē un sevī pašā. Protams, nedēļām ritot kā tūristiem pie Brīvības pieminekļa un dedzot arvien jaunas svecītes skuju ielokā, palielinās arī drūzma lielveikalos. Vai Jūs esat mēģinājis iegādāties kādu dāvanu pāris dienas pirms svētku vakara? Tas ir gandrīz neiespējami! Taču, ja agrāk tas likās kaitinoši un izraisīja dusmas, tagad neviļus gribas smaidīt, jo tas taču liecina, ka ekonomiskā situācija valstī nemaz nav tik slikta un vismaz Ziemassvētku laikā no dziļās renes, kurā esam izvārtījušies, varam izstiept kaklus tā, lai degungals būtu laikā.
Drīz būs Ziemassvētki. Nopūšos… Es nerakstu, lai Jums lūgtu krelles vai dārgas lelles, es pat nelūgšu, lai tētukam tiktu nodrošināts tāds darbs, ka viņš būtu mājās brīvdienās un svētku dienās. Es taču zinu, ka tas Jums nav pa spēkam, un, lai arī cik dīvaini tas neliktos, es nelūgšu, lai Jūs glābtu skolas no slēgšanas tā saucamās optimizācijas dēļ… Es saprotu, ka Jūs, prezidenta kungs, neesat ne Betmens, ne Supermens. Es pilnīgi saprotu, ka Jūs neesat burvis, kas no hūtes spēj izvilkt skolās trūkstošos bērnus. Nevēlos es lūgt neko no šī visa. Lai arī mūsu mazajā Latvijā ir neskaitāmas ģimenes, kuras asaras redz biežāk nekā maizes riku galdā, ar viņiem Ziemassvētkos viss būs labi, jo viņi, pats galvenais, ir un dzīvo viens otram, cits citam.
Tad kādēļ es Jums tomēr rakstu? Nezinu, nezinu, kādēļ mana sirds ir tik pilna ar vārdiem, domām, kam izskaidrojuma nav.
Es esmu bagāts bērns – man pieder draugu smiekli un mammas rājieni, vecmammas apskāvieni un skolotājas plaši atvērtās plaukstas un degsme. Bet ziniet, arī mūsu mazajā Latvijā ir simtiem bērnu, kuriem nepieder ne uz pusi tik daudz. Neesat Jūs Zirnekļcilvēks, es taču zinu, – nevarat Jūs viņiem atdot viņu māmiņas, veselību; neesat Jūs arī sultāns vai šeihs, kas spētu viņus visus paņemt pie sevis. Es to visu ļoti labi zinu. Taču atļaujiet man tomēr Jums ko lūgt, augsti godājamais prezidenta kungs, es lūdzu Jums tikai sīku cerību. Jūs – valsts galotnes lapa, valsts simbols un seja, viss, ko vēlos Ziemassvētkos Jums lūgt, ir vien CERĪBA>
Dodiet cerību bērniem, kas ik dienas sapņo par vecāku smaidu un pat rājienu. Dodiet cerību lauksaimniekiem un uzņēmējiem un pat godprātīgajiem deputātiem. Kāda gan jēga no plikas un basas cerības? Tai ir milzīgs spēks. Cerībai ir mazi spārniņi, kas paceļ idejas un ieceres augstāk par dubļaino reni, kurā ievēlāmies.
Piedodiet, laikam par daudz es lūdzu, bet ir taču Ziemassvētku laiks – laiks, kad palīdzam viens otram jo īpašā veidā… Vismaz cenšamies. Varbūt, ja dosiet cerību tautai, mēs iemācīsimies ne tikai stāvēt uz kājām ar savu nelokāmu mugurkaulu, bet arī pacelties uz pirkstu galiem, lai turētu savus degunus laukā no bedres katru dienu.
Priecīgus un gaišus svētkus Jūsu ģimenē! Mūsu Latvijā.
 
Ērika Gribonika (15 gadi)


Prīkuļos
2011.gada 7.decembrī
 
Sveicināti, prezidenta kungs!


Rakstu Jums vēstuli nolūkā, lai Jūsu sejā atplaukst prieka pilns smaids. Lai šī vēstule kā vienā no miljons dvēselēm Jūsu sirdī iededz mazu, siltu Ziemassvētku gaismiņu.
Es nenāku sūdzēties par ellīgi sliktajām lietām. Par vārdiem, kas ir kā lode (bet lode jau nekļūdās – kļūdās šāvējs). Ir taču Ziemassvētku laiks. Laiks, kad Latviju (cerams) pārsedz baltā sniega seģene, pār kuru traucas tikai balti domu vēji. Laiks, kad katrā sētā sāk ieviesties svētku gars, piparkūku dvesma un mandarīnu spirgtums. Tas ir laiks, kad viss labais atmaksājas. Pat šķietami lieki pateiktais paldies kādam nozīmē tik daudz…
Ir brīdis, kad dzimst košākās idejas nākamā gada gājuma pilnveidošanai. Aicinu arī Jūs pildīt stingro māla krūzīti ar pašu rokām plūkto un gatavoto silto tēju, aizmirst slikto un ieslīgt kaut uz mirkli patīkamās pārdomās. Līdz ar tējas vasaras smaržu ieelpot vēl tīro Latvijas gaisu… Vai nav patīkami? Vai nav patīkami sevī izjust to, kas ir mums visapkārt?! Tā ir neizsakāma bauda, kā mazam bērnam – konfekte, tā ir neaprakstāma sajūta, neaizmirstams elpas vilciens.
Saprotu, Jūs gan nespējat būt gluži kā Ziemassvētku vecītis, kas priecē ar dāvanām. Bet, ja dzīvē nebūtu šķēršļu, problēmu, vēlmju, tā taču ne uz pusi nebūtu tik interesanta. Es nelūdzu Jums būt vislabākajam, es nelūdzu villu pie kaijām, kas jūras krastā… es nelūdzu Lexus auto… es Jums neko tādu pat negrasos lūgt!
Tikai atcerieties – kaut kur tur, Latvijā, tās vidū un nomalē Jūs esat kādam vajadzīgāks pat par narkotiku. Ziniet, nekas nesagādā tādu prieku kā likt citiem smaidīt un cerēt. Tepat kādam miljonam vietā būtu vienkārši sirsnīgs apskāviens. Lai tā ir arī Jūsu ģimenē un mūsu Latvijā kopumā! Ir īstais laiks uzsmaidīt tuvākajam, notraust piemeklējušās ķibeles un ieraudzīt mākoņa zelta maliņu, un – domāt tikai gaišas domas.


Mieru un siltumu vēlot sev, Jums un Latvijai – Laine Giluče (14 gadi)


2011.gada 7.decembrī
Prīkuļos


 


Mīļo Ziemassvētku vecīt!


Te Tev raksta meitene, kura jau izjūt Ziemassvētku satraukumu. Kā katru gadu, arī šogad es vēlos Tev ko uzrakstīt.
Mīļo vecīt, būtu muļķīgi teikt, ka man neko nevajag vai neko negribas, jo katram jau tomēr gribas kaut ko tikai sev… Kaut vienu lietu, kuru iekārot, mīlēt, bet… man to lietu ir pārpārēm! Es mīlu grāmatas, mantas un visu, kas man ir mīļš, tāpēc jaunu neko es tomēr neprasīšu. Labāk man domāto dāvaniņu aiznes kādam vientuļam bērnam, kurš vairs Ziemassvētku brīnumu nesagaida, jo viņam vienkārši zudusi cerība. Viņam nav cerības, ka Tu atnāksi. Bet es ticu, ka tomēr atnāksi. Tu taču aizej pie visiem, ikviena. Liela vai maza – Tev visi svarīgi! Kaut arī es Tev neko neprasu, tomēr tu atnāc! Padzersim tēju… Vai ne?
Es jau saprotu, ka Tev ir maz laika, bet daudz dāvanu, kas jāiznēsā, bet – Tu varētu iegriezties vismaz uz tām piecām minūtītēm, lai varu ieskatīties Tev acīs. Tu taču zini, kur es dzīvoju?
Bet tagad es gribu Tev pastāstīt vēl kādu lietu – proti, mana mazā, mīļā māsiņa Tevi gaida jo īpaši. Man šķiet, ka mūsu ģimenē neviens cilvēks Tevi tik ļoti negaida kā viņa. Mazā Ieviņa Tev ir rakstījusi gan vairākas vēstules, bet nav nosūtījusi. Man jau tas sākumā likās pat ļoti muļķīgi, es par to pat smējos. Bet tagad? Man kauns – nu es pati Tev rakstu vēstuli lūgumā un cerībā… Kaut arī jau esmu pietiekami liela, tomēr sirdī vēl esmu mazs bērns. Bērns, kuram cerība nekad nepazūd, jo citādi jau laikam arī nemaz nav vērts dzīvot. Jā, atgriežoties pie stāstījuma par manu māsu. Viņa visvairāk vēlas tikai satikt Tevi. Neliegšos, arī es būtu priecīga, bet es taču varu arī paciesties un iztikt tāpat. Nu, lūk, tas arī tas lielais lūgums.
Bet zini, vecīt, ko Latvijas bērni visi kopā grib visvairāk? Sniegu! Daudz sniega! Lai varētu draugu pulkā pikoties un velt sniegavīrus, ķert uz mēles mazās, virpuļojošās balerīnas – sniegpārsliņas. Man pietrūkst pagājušās ziemas, kad visi priecājās par sniega priekiem.
Tāpēc – priecīgus Ziemassvētku rūpestus arī Tev, un lai cerība, ka Tev ir daudzi palīgi un atbalstītāji, nekad nepazūd!



Cieņā – Santa Zukule (13 gadi)


P.S. Lai tomēr arī Tev tiek kāda dāvaniņa – kā šī vēstulīte no manis!
Santa


 


Mīļo Ziemassvētku vecīti!


Rakstu Tev Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Esmu ilgi domājusi, ko gan es gribētu sagaidīt šajos Ziemassvētkos. Vēlos pateikt, ka neko negribu. Varbūt tikai kādu sīkumiņu. Nezinu.
Tu man esi jau dāvinājis tik daudz mīļu dāvanu – zeķes un cimdus, lai būtu siltāk, spēļmantiņas, lai nebūtu garlaicīgi… Es pat tās dāvanas pa šiem gadiem nevaru saskaitīt! Lai nu kā, bet – sirsnīgs paldies! Visas Tavas dāvaniņas man ir ļoti mīļas. Tu esi par mani rūpējies. Bet vienu dāvanu es nekad neaizmirsīšu. Par to dāvanu esmu Tev pateicīga līdz mūža galam. Tu atceries, kā tieši otrajos Ziemassvētkos man uzdāvināji brālīti? Atceries? Paldies Tev par to! Tiešām, tiešām! No sirds! Es viņu sargāju kā pašas dzīvību. Ja ar viņu kas notiktu, es nedzīvotu. Vienkārši nedzīvotu.
Bet vismazākais, ko es vēlos, nu tādu maziņu, maziņu cerībiņu, ka mums ģimenē viss būs labi, lai arī tētis var nesatraukties, lūkodamies jau no mākoņa maliņas… Vai Tu vari to mums dāvāt? Es ceru, ka – jā!
Un vēl kas. Tikai nedomā, ka gribu lidmašīnu vai 100 miljonus dolāru vai eiro. Es vēlos, lai tiem bērniem, kam nav ne brālīšu, ne māsiņu, pa kādam tomēr būtu, es… es vēlos, lai bērniem, kam nav vecāku, tādi būtu. Lai vecāki un tuvinieki viņus samīļo, kā mūs visus trīs samīļo mammīte. Lai arī viņi viens otram var izstāstīt dienas notikumus un kopīgi palasīt vakara pasaciņu… Es vēlos, lai viņiem visiem ir labi, arī tiem, kurus nepazīstu personīgi.
Mīļo Ziemassvētku vecīti! Cerams, ka šī vēstulīte nonāks pie Tevis, un no sirds sveicu arī Tevi tuvojošos gadumijas svētkos!


Sintija Vojevodska (12 gadi)
Prīkuļos


2011.gada 9.decembrī


P.S. Ja Tev ir pa spēkam, tad dāvā, lūdzu, mums, latviešu tautai, baltus Ziemassvētkus!


Sintija


 

Pēdējās izmaiņas: 16.12.2011.