`Kokles svētki` – Rīgas Latviešu biedrības namā

04.11.2011.

Māmuļā, blakus Mātei
Gandrīz recenzija


4. novembrī raksta autorei bija brīnišķi laimīga izdevība redzēt un dzirdēt pasaules pirmatskaņojumu Latvijā – skatīt uzvedumu – Kokles svētkus – divās daļās Rīgas Latviešu biedrības namā. Ievadvārdus šim vēsturiskajam notikumam teica Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētājs, muzikologs Arvīds Bomiks. Pirmo nosacīto koncertuzveduma daļu ievadīja pasaku teicējs Lauris Dzelzītis, kura sniegums, jāteic gan, nespēja šoreiz tā pa īstam aizraut mazos skatītājus. Trūka izteiksmīguma? Pacilātības? … Arī visai ikdienišķais teicēja apģērbs nespēja līdz galam piesaistīt jaunāko klausītāju uzmanību. Diemžēl. Lai gan pirmssvētku dienās te taču varēja uzsvērt patriotisko noti bez īpašas uzbāzības…


Pasaules pirmatskaņojumu pēc katras pasakas lasījuma piedzīvoja komponista Māra Lasmaņa kokļu ansamblim komponētās “Pasakas par koklētāju” kokļu ansambļa “Austriņa” un Rīgas kokļu grupas sniegumā. Tas, jāteic, arī bija tas, kas ļāva pacelties koncertuzveduma pirmajā daļā pāri ikdienišķajam, piepildīt ar emocionālu saturu to, kā nebija L.Dzelzīša sniegumā. Folkloras motīvi, koklētāju izjustais sniegums daudziem lika palūkoties uz kokles iespējamo visai modernistisko skanējumu jau citām acīm. Labi, ka arī pašam mūzikas autoram bija iespēja būt klāt, lai sajustu klausītāju vērtējumu. Tas bija ar ovācijām un ļoti lielu aplausu vētru! Bet Lauri Dzelzīti laikam vairāk varam iedomāties kā realitātes šova vadītāju. Šādā izpildījumā – ne vairāk.
Pēc tam koncertuzveduma otrajā daļā pirmoreiz Latvijā bija iespēja skatīt padomju laikā aizliegtā trimdas komponista Bruno Skultes baletu “Koklētājs un velns” – pirmoreiz kāds balets veidots uz kokļu mūzikas pamata un pirmoreiz vienam baletam ir divi horeogrāfi – Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) pedagogi Regīna Kaupuža un viņas audzēkne, jaunāko kursu skolotāja Agnese Andersone. Kokles spēlēja kokļu kvartets “Kārta”, kam talkā nāca arī Latvijas Nacionālās operas orķestra pūšaminstrumentu grupa. Un te nu jāteic – laimīgas sakritības dēļ sēžot blakus vienai RHV audzēkņa mātei (zāle uz dienas izrādi bija pārpildīta!), raksta autorei bija iespēja ielūkoties jauno aktieru pirmizrādes atbildības pacilājošajās trīsās. Varēju tikai atzinīgi izteikties par jauno mākslinieku sniegumu, kas tik organiski atklāja mūziku, pat saplūstot ar to. Gan Kristaps Jaundžeikars, gan Kristaps Lintiņš (dzīvoja „lomā” arī pēc izrādes – tāds velnišķi ķecerīgs, spēcīgs un skaists!), Lienītes lomas atveidotāja – viņi savās raksturlomās bija vienkārši brīnišķīgi! Ar kādu vieglumu dejoja RHV audzēkņi! Ar tādu vieglumu, kas parāda smago darbu un piepildīto laiku, kas ieguldīts baleta uzveduma tapšanā. Bet skatītājam jāredz un jāpamana tikai skaistais – dejas Māksla. Un mēs to redzējām! Paldies lielajiem un mazajiem – visiem, visiem – , kas ļāva izbaudīt līdz pilnībai Mākslas valodu! Cik iederīgas baletuzvedumā bija Ēvalda Dajevska vēsturiskās oriģināldekorācijas, ko papildināja gaismas efekti, tik organiski iekļāvās kopainā arī Elitas Patmalnieces veidotie kostīmi. Vienkāršība un vieglums – tā varētu raksturot visu baleta uzveduma kopainu.


Ne velti arī diriģentam Andrejam Jansonam ik pa laikam pat nācās rast veidus, kā nedaudz pieklusināt skatītāju ovācijas un līdzjušanu raksturlomu dejotāju solo gabaliem – tas parāda vien to, ka šāds uzvedums ir lieliska iespēja radināt bērnus skaistā uztverei, jo te bija mazajiem skatītājiem saprotams sižets pat bez libreta lasīšanas. Lai iemācītos vērtēt un baudīt, ir jāsāk ar šādu saprotamu, jauniešu izpildījumā skatāmu izrādi. Pat lielākie resgaļi, izejot pēc ovāciju vētras no zāles, bija tie, kas pirmie izsaucās: „Nemaz nedomāju, ka balets var būt tik aizraujošs! Man patika!!!” Vai var būt vēl augstāks novērtējums? Manā skatījumā – diezin vai, jo tikai publika (skatītājs) varētu noteikt šī realizētā projekta dzīvotspēju.


Kā nopratu no sarunas ar RHV audzēkņa Māti – izrādēm diemžēl nav paredzēts turpinājums. Žēl gan, jo tik pozitīvi uzlādējošu un šobrīd aktuālu (izšķiršanās starp materiālo un garīgo) tēmu atklājumu jauniešu auditorijai nemaz negadās tik bieži skatīt. Būtu labi, ja izrādi būtu redzējuši tie, kas gaida un uzņem jaunos dejotājus LNO sastāvā, jo uzveduma dalībnieki itin veiksmīgi papildinātu talantīgo dejotāju rindas. Dažviet viņu dejojums šķita tāds, ka spētu aizpildīt arī Lielo skatuvi (Jo reizēm audzēkņiem nācās uzmanīties, lai „nepārdejotu” Māmuļas Lielās zāles skatuves robežas!).


Paldies Rīgas Latviešu biedrībai, kas paši aicināja uz izrādi gan tuvu, gan tālu novadu skolēnus, jo dažam šāda pirmā tikšanās ar nopietnu dejas mākslu var izvērsties par dzīves nepieciešamību, kas materiālajā pasaulē palīdz rast līdzsvaru un iemācīt saskatīt skaisto.
Lai veiksme un izdošanās pavada ne tikai koklētājas, jaunos baleta māksliniekus, bet arī piedzīvotais gandarījums stiprina garīgi viņu ģimenes un līdzi jutējus!


Diāna Bravacka,
Preiļu novada Priekuļu pamatskolas skolotāja


 

Pēdējās izmaiņas: 04.11.2011.