Priekuļu pamatskolas pārgājiens `Ar vēju matos`

01.10.2010.

Rudens ar plašo krāsu gammu iekrāso koku lapas. Šķiet, tas ar krāsām pabijis visur! Laikam jau rudens, spēlējoties ar krāsām, cenšas aizgaiņāt tumšo vakaru drūmo noskaņu, kompensēt aukstā lietus izjūtas. Rudens izstāda gan sēnes mežā, gan gladiolas un spurainās asteru galvas dārzā. Arī ogu šogad netrūkst – ir pīlādžogas, ir smiltsērkšķi aicināt aicina uzņemt vitamīnus. Lai arī kļūst aukstāk, ir jāpaveic pēdējie lauku dārza darbi, un tāpēc cilvēki nemaz nepamana bagātīgo krāšņumu visapkārt. Mēs nepamanām, kā saulesstari iestiepj garos pirkstus miglas mīklas vālos, nepamanām rasas sudrabu nīkuļojošajā zālē un asteru dižo neprātu… Ak, rudentiņ!


Arī pārgājiena rīts ausa ar spirgto dzestrumu un vēja straujo skrējienu. Mūsu ceļš ved pa maršrutu Prīkuļi – Lakauski – Razrivka – Prīkuļi. Vispirms devāmies pa skaistāko ciemata ielu, kuras saimnieki iekopuši jo skaistus daiļdārzus, līdz nonācām pagasta aktīvista Laura Ivbuļa seno lietu muzejā. Un te bija ko redzēt – senas monētas, apbalvojumi, kara ieroči, pat šķēps un karavīru ķiveres, kā arī saimniecības priekšmeti (pletīzeri, bezmēni, pūralādes, dažādi senie darba rīki) un laikmeta liecinieki (karogi, padomju atribūtika, pat Iļjiča biste – krūšutēls). Jau ienākot telpās, varēja just senatnes elpu. Un, kā stāstīja pats Lauris, viss sākās ar vienu vecu, ložu skartu karalaika ķiveri, kuru uzdāvinājuši draugi. Lauris šobrīd jau iekārtojis arī apkārtni, kurā atrodas viņa senlietu muzejs, paredzot īpašu vietu karoga mastam. Tas tiek izmantots svētkos un citos viņam nozīmīgos gadījumos.


Tālāk mūsu ceļš veda gar audzinātājas māju, kur apskatījām mazo takšubērnu un pacienājāmies ar ļoti saldiem āboliem. Mēli varēja norīt! Salasījuši ābolus ceļam un apmīļojuši mazo brīnumiņu – sunīti – devāmies caur Lakauskiem uz Ivbuļu „Zeltītēm”. Ceļš bija tāls, bet to kavējām interesantās sarunās un dabas vērošanā.


„Zeltītes” māju saimniece mūs uzņēma ar smaidu un vedināja pagalmā, kur jau rotaļājās un izklaidējās 5. un 6. klases bērni. Izklaides iespējas te labākas nekā jebkādā lielā parkā – ir 6 veidu šūpoles, stilizēts karuselis, slīdkalniņš un pat divstāvīgs pasaku namiņš! Visur dažādi ziedi, koka un porcelāna dārza figūras, drāšu ruksis, paša saimnieka darinātās senās karietes. Uz vienas no tām pat uzraksts „Ormanis” un „takša” zīme, kas liek domāt par transportu senajās Rīgas ielās. Transporta līdzekļi cieņā arī šajās mājās – veci motocikli un mašīnas, kas ir saimnieka un dēlu lielākā aizraušanās un laika kavēklis. Cik daudz darba te ticis ieguldīts! Ierīkotajā atpūtas laukumiņā koka lapene pulcina ap galdiņu mūs ieturēt līdzi paņemtās maizītes. Mūsu Jānis ar saimniecisku vērienu uzkurina grila kasti, lai varam uzcept desiņas. Jāņa ģimene bija parūpējusies, lai mums nebūtu garlaicīgi – skanēja jauniešiem tīkama mūzika, valdīja atbilstoša noskaņa.


Izspēlējāmies dažādas spēles, kārtīgi ieturējāmies, izčalojāmies un uzjautrinājāmies. Arī skolotājas bija kopā ar mums spēlēs un atpūtā.


Atpakaļ devāmies jau manāmi noguruši, čalas pieklusa, atmiņā pārcilājot dienas notikumus.


Lai arī laiks bija ļoti vējains, dienu aizvadīt sportiskā atpūtā izdevās godam. Pateicamies viesmīlīgajiem Ivbuļiem, kas nenogurstoši darbojas dzimtās zemes kopšanā un labiekārtošanā. Mums ir, ko no viņiem pamācīties! Jo tieši šo māju saimnieki šogad ir godam pelnījuši un ieguvuši skaistākās sētas pagastā titulu. Paldies par ieguldīto darbu un laipnu viesu uzņemšanu!


Jana Poplavska,
Priekuļu pamatskolas 9. kl.


 

Pēdējās izmaiņas: 01.10.2010.