Izstāde Jasmuižā „KAD MĪLĀ DIVAS DVĒSELES PAR VIENU BŪTNI PLŪST…”

18.05.2006.


Tālā zeme, mīļā tauta,
Devi otru dzimtu zemi
Manim, tevī nedzimušam.
  (Rainis)


  Šī izstāde ir ceturtā sērija jeb turpinājums izstāžu ciklam par Raini un Aspaziju, par viņu jūtām, mīlestību, par viņu radošo darbību dažādos laika posmos, sākot no abu iepazīšanās brīža un sekojot dzejnieku pārim turpmākajā dzīvē.
  Šajā sezonā izstāde Jasmuižā sniedz ieskatu dzejnieku dzīvē no 1906. līdz 1920. gadam.
14 gadu garumā par Raiņa un Aspazijas mājām jeb otro dzimteni kļuva Šveice, precīzāk – Kastaņola. Šeit abi dzejnieki uzturējās lielāko savas kopdzīves laiku. Kā viņi šeit jutās, ko darīja un ko radīja – tas ir saglabājies dzejnieku vēstulēs, dienasgrāmatās, viņu literārajā mantojumā.
Šajā laikā dzejniekus var salīdzināt ar diviem kokiem, kuri mūža pilnbriedā pārstādīti no vienas vietas pavisam citā – no dzimtenes svešumā. Viņiem jāpielāgojas jaunajai videi, apstākļiem, no jauna jāiesakņojas, lai neaizietu bojā un turpinātu pilnvērtīgi dzīvot un strādāt.
  Rainim Šveices emigrācijas gadi bija ražīgs laiks, un Kastaņolā radās labākie viņa darbi: lugas, dzejoļu krājumi, bērnu dzeja. Savukārt Aspazijai, kura vairāk nodarbojās ar saimnieciskām lietām, radošajam darbam atlika mazāk laika. Kastaņola dzejnieci neiedvesmoja, šeit viņa lielākoties jutās nomākta, vientuļa, tāpēc šajā posmā viņas literārais devums ir salīdzinoši neliels.
  Ikdienas kopdzīve Rainim un Aspazijai kā divām radošām personībām arī nebija viegla. Kad abi diendienā bija kopā, nebija viegli saprasties, bieži sanāca strīdi, pasliktinājās veselība. Tas viss mazināja viņu abpusējo mīlestību. Mierinājumu dzejnieki rada galvenokārt radošajā darbā.
  Rainis pārsvarā strādāja brīvā dabā, pat karstā saule viņam netraucēja, bet tieši otrādi – palīdzēja rakstīt. Savukārt Aspazijai, esot tālu prom no dzimtenes, radošais darbs īpaši neveicās. Šeit viņai nebija, ar ko izrunāties, viņa bieži vien jutās nesaprasta. Laimīgāki bija tie brīži, ko viņa pavadīja Cīrihē ārstējoties. Tas bija laiks, ko dzejniece varēja veltīt sev, un prombūtnes laikā, atpūšoties no ikdienas rūpēm un rutīnas, arī attiecības ar Raini uzlabojās.
  1920. gadā, kad dzejnieki atgriežas Latvijā, Kastaņola palika atmiņās kā debešķi skaista vieta, kā paradīzes stūrītis zemes virsū un Rainis par savu emigrācijas dzīves vietu aprakstu un atmiņu grāmatā “Kastaņola” ieraksta: “… Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir, un tur viņa paliks. .. bet trimda tā bija tomēr, tomēr, kaut arī debešķajā Kastaņolā! Cik grūta tā bija, to negribas tagad atcerēties. (…) Tagad gribas tikai saldumu sūkt arī no zieda, kurš bija rūgts.”
Izstādē eksponētas mākslinieka Eduarda Metuzala (1888–1978) gleznas, kurās redzama Kastaņola un tās apkārtne.

Pēdējās izmaiņas: 18.05.2006.