Preiļu muižas apbūves komplekss un parks. Nostāsti un teikas par Preiļu pili

11.04.2005.

PREIĻU MUIŽAS APBŪVES KOMPLEKSS UN PARKS



No 1860. līdz 1865. gadam celta Borhu pils bagātīgi dekorētā poļu neogotikas stilā. Plašs parks (42 ha) ar dīķu un kanālu sistēmu, kas ir viens no ievērojamākajiem ainavu parkiem Latvijā. Īpaša vieta Preiļu vēsturē ir dižciltīgajai grāfu Borhu dzimtai. Borhi saimniekoja Preiļos aptuveni 500 gadu. Preiļu ilggadējie īpašnieki – grāfu Borhu dzimta atstāja pilsētai mantojumā vizītkarti – Preiļu muižas apbūves kompleksu (vārtsarga namiņš, 1817. gadā celtā kapela, zirgu stallis, pils, kungu paradīze – ” Ādama un Ievas sala “, ” Mīlestības kalniņš”).


Laikā no 19. gs. sākuma līdz 60. gadiem Preiļu muižā notika lieli celtniecības un labiekārtošanas darbi. Tos uzsāka grāfs Jozefs Heinrihs Borhs, bet pabeidza viņa dēls M: Borhs (1806 vai 1810 – 1881) – pēdējais Preiļu īpašnieks.


1817. gadā uzcelta grāfu Borhu kapela. 19. gs. sākumā, bet ne vēlāk par 1836. gadu pēc arhitektu Gustava Šahta un A.Belecka projekta angļu neogotikas stilā sākta celt Preiļu jaunā pils. Tā savu galīgo veidolu ieguva laikā no 1860. līdz 1865. gadam. Reizē ar pils celtniecību pārveidoja veco parku, ievērojami paplašinot tā robežas. Tika uzbūvētas arī jaunas saimniecības ēkas. G.Manteifelis savā grāmatā “Polnisch Livland” (1869) raksta, ka Preiļu miesta “tiešā tuvumā atrodas skaistā Preiļu pils ar brīnišķīgajiem apstādījumiem, kā arī Anspaku parks (der Park von Anspach) ar romantiski ērtu nocietinājumu (Kastell)”. Kā redzams, Preiļu parks agrāk saukts par Anspaku parku un tam apkārt bijis nocietinājums, saprotams, ne aizsardzības nolūkiem, bet vairāk dekoratīvs, lai parka apmeklētājus izolētu no ārpasaules, no vienkāršās tautas acīm. Parku greznoja daudzas skulptūras. Šis 43 ha plašais parks ir izcils 19. gs. romantiskais ainavu parks ar regulāras plānošanas elementiem un harmoniskiem arhitektūras akcentiem.
Parkā ir sarežģīta dīķu sistēma ar vairākām salām. Šodien parkā aug 52 koku un krūmu sugas, no tām 22 eksotu sugas. Preiļu parks un kapela savā plānojumā līdzīgi Varakļānu parkam un kapelai, ko projektējis izcilais itāliešu arhitekts Vinčenco Macoti (1756 – 1798), ko uz Varakļāniem bija ataicinājis to īpašnieks Mihaels Borhs – Preiļu īpašnieka Jozefa Borha brālis. Iespējams, ka arī Preiļu parku un kapelu projektējis V.Macoti.


1870. gadu sākumā Preiļos uzturējās, Preiļu pili un parku gleznoja un aprakstīja poļu mākslinieks Eduards Hlopickis. No viņa apraksta uzzinām daudz jaunu detaļu par šiem objektiem un apkārtni.


Jaunā Preiļu pils, raksta E.Hlopickis, izceļoties ar lie¬lāku stiprību. Uz lielo laukumu pils priekšā vedot sena, tumša iebraucamā aleja. Laukuma kreisajā pusē atrodoties vecā pils un kaut kādi grāvji, līdzīgi kanāliem, bet pa labi paceļo¬ties katoļu draudzes baznīca, bet aiz tās stiepjoties miests ar 3 ielām. Jaunā pils, kas atro¬doties alejas sākumā, izceļoties ar savu neparasto gleznainību un arhitektonisko kompozī¬ciju. Apjoma telpiskās kom¬pozīcijas pamatā – asimetriskā dažādu savstarpēji saistītu apjomu sistēma. Tās kodolu veido korpusi ar centrālo divu masīvu stūru torņu ietvertu mezonīnu pagalma pusē un diviem spēcīgiem izvirzītiem sānu rizalītiem parka pusē, kuru stūrus tāpat rotā torņi. Šim korpusam sānos pieslē¬dzas apaļš tornis. Tā galā atro¬das masts, kurā plīvo muižas īpašnieka karogs ar ģerboni. Otrā galā būvi turpina nedaudz zemāks pārejas apjoms un tā noslēdzas ar masīvu četrstūra torņveida daļu, kuras stūros torņa gan nav. Arī pārējās daļas mezonīna tornīšu šķērsgrie¬zums ir atšķirīgs no citiem. Fasāžu risinājums vienkāršs. Dzegas un logailu apdare ir plastiski izteiksmīgas, tālu izvirzītas no sienas plaknes. Fasādes rotājušas arī divas apaļskulptūras, kuras neesot saglabājušās. Pils iekšpuses sienas apšūtas ar tumšu ozolkoku. Ieeja pilī un telpu mēbelējums pilnīgi atbilstot kungu gaumei, uz upi (uz Preiļupi) un parku majestātisks”, nobeidz E.Hlopickis.


No E.Hlopicka apraksta daudzas detaļas uzzinām arī par Preiļu parku. Viņš to raksturo kā vienu no visneparastākajiem apkārtnes retumiem, parka apjoms esot milzīgs. Parks sākas, viņš raksta, no senās pils aizmugures un terasveidīgi noved pie gleznainas upītes, kurai pāri pār sfinksām rotāts tilts. Visu parku šķērso dažāda, lieluma kanāli un strauti. Parkā – dīķis ar salu. Ap dīķi stādītas papeles. Uz krasta – ķīniešu gaumē veidota lapene ar dažām figūrām lapenes nišās.  Ap lapeni – smaržīgu rožu krūmi. Lapenes iekšpuse mēbelēta nelieliem, samtu klātiem dīvāniem. Samts balti sārtā krāsā. Līdzīgas lapenes un grotas bijušas arī pārējās dārza daļās.


Parka malā 1817. gadā esot uzcelta Borhu dzimtas kapliča (kapela), kuras arhitektūrā atbalsojas Romas Panteons. Kapliča rotundas veidā no neaptēstiem laukakmeņiem. Kapličas priekšā divas četrstūrainas kolonas un uz priekšu izbīdītas četras apaļas kolonas, kas portālu padara ļoti izteiksmīgu. Portālu noslēdz trīsstūra frontons. Karnīze visapkārt un uz jumta koka lode ar dzelzs krustu.


Saimniecības ēku ievērību pelnot zirgu stallis, kas sastāv no trim kopā savienotiem korpusiem, noslēdzot pils pagalmu. Staļļa izveidei un dekorācijai pārsvarā neogotikas elementi. Piemēram, stūru torņi, kas saistās ar pils ārieni. Bez tam ēkas romantisko noskaņu izceļ zirgu galvas arhivoltu centrā, logailu ierāmējums. Fasāžu apdarē izmantots laukakmeņu mūris ar sīku šķembu iespiedumiem javā un gluda apmetuma virsma.


Preiļiem tāds pils ansamblis un tāds parks bija liela vērtība un greznums. No tā visa tagad palikusi tikai bāla, skumja atblāzma. Pēc Preiļu 1. vidusskolas aiziešanas no Preiļu pils uz jaunuzcelto skolas ēku Preiļu pilī tika iemitinātas vienlaicīgi vairākas iestādes, kas par pils pienācīgu uzturēšanu un ugunsdrošību nerūpējās. Un tā 1979. gada februāri pils izdega un pēc tam vairākus gadus stāvēja bez jumta. Tad pils sākta atjaunot, uzlikts tikai šīfera jumts. Un ar to viss izbeidzās.


Nostāsti un teikas par Preiļu pili


No lauksaimniecības skolas pārziņu atmiņu pierakstiem


Kā katrai muižai ar pilīm un ēnai¬niem parkiem ir savi noslēpumi, le¬ģendas un teikas, to netrūkst arī Preiļu muižai. Šiem nostāstiem gan nav sakara ar skolas vēsturi, tomēr gribas atzīmēt, kas no veco ļaužu mutēm nācis — lai tie, kas vēlāk baudīs parka krāšņumu, ap sevi spilgtāk justu senās romantikas elpu.


Vienā dārza daļā, meža rožu puduri redz pieminekļa drupu kaudzīti. Pašu pieminekli saspridzinājuši lielinieki, meklēdami kā¬das apraktas mantas. Pie pieminekļa senāk auguši trīs kupli bērzi, kas zinājuši pastāstīt par kādu traģēdiju, kas tagad divos varian¬tos skar Borhu laikus.


Pēc viena varianta te apbedīts kāds māj¬skolotājs, kas samīlējies grāfa meitā un baudījis pretmīlestību. Bet, aizspriedumu dēļ nevarēdams iegūt jauno grāfieni, no¬šāvies pie bērziem, kur arī apglabāts. Ie¬cerētā pēc tam izdarījusi pašnāvību, paka¬roties apaļā torņa otrajā stāvā. Viņas dvēse¬le «baltās grāfienes» veidā vēl tagad krusto¬jot pils tuvumā vienam otram gājējam ceļu.


Pēc otra varianta kāds no Borhiem, me¬dījot Vārkavas pagasta robežās, sastapis kādu daiļu ganu meitu. Jaunais Borhs iemī¬lējies un paņēmis meiteni līdzi uz pili, kur tā izveidojusies par skaistu, izglītotu jau¬navu. Viņu bildināt tēvs dēlam tomēr no¬liedzis, bet, redzot dēla nepiekāpību, tomēr piekāpies, lai ar viltu panāktu savu nodomu īstenošanu.


Vecais grāfs licis dēlam braukt pēc līga¬vas rotām, bet sulainiem pavēlējis pašu lī¬gavu iemūrēt kādā pils nišā, bet dēlam tei¬cis, ka tā aizbēgusi nezināmā virzienā. Dēls meklējis, taujājis ilgāku laiku, bet beigās nolēmis dzīvi turpināt vientulībā.


Pēc ilgiem gadiem, kad tēvs sen jau bijis kapličā, darbodamies tēva kabinetā, ie¬domājies pārvietot kādu mēbeles gabalu. Skarot sienu, izvēlies stūris no mūrējuma un skatam atvērusies niša ar skeletu, kurā vientuļais grāfs pazinis savu pazudušo mei¬teni. Šos kaulus viņš licis apglabāt zem trim bērziem, turpmāk minot zemes gaitas kā plānprātiņš.


Kad 1926.-27. gadā nojauca veco pili, is¬tabā, ko min tautas nostāstos, strādnieki atrada aizmūrētu tukšu telpu. Vai tai ir kāds sakars ar teiku, norādījumu tur nebija. Tāpat nav zināms, vai zem pieminekļu drupām atrodas kauli, kas zināmā mērā apstiprinātu vienu vai otru teikas variantu.


Par veco Preiļu pili runā arī tā, ka to savienojot ar Anspakiem apakšzemes eja, kuru tomēr neviens nav redzējis un arī nezina.


Preiļu parkā glabājoties apraktas lielas bagātības no franču kara laikiem. Tās noglabāt uzticēts vecākajam sulainim ar trim palīgiem, kuri pēc padarītā darba nonāvēti. Bet vecais sulainis, kurš vienīgais glabājis noslēpumu, nesagaidot kungus no bēgļu gaitām, nomiris. Un tā šīs mantas arī zemē palikušas.


Guļkevičs savā laikā nostāstu uzskatījis par pietiekoši pamatotu un organizējis apslēpto mantu meklēšanu ar iesmu un garu urbju palīdzību. Bijušais dārznieks


 J. Augšpols bijis aculiecinieks, ka netālu no jaunās pils četrkantīgā torņa viņi tiešām atraduši dzelzs kasti. Bet tā izrādījusies pilnīgi  tukša.


Ceļā no Preiļu muižas uz pilsētu labajā pusē pie sarkanajiem vārtiem atrodas apaļa celtne jumolveidīgu jumtu – kapliča. Šī celtne agrārās reformas laikā piešķirta katoļiem, un dievkalpojumi te notiek augstākais  reizi gadā. .Kapliču bija pieprasījuši  arī luterāņi savai baznīcai, kad Preiļos tādas vēl nebija. Toties katoļi ar nelaiķi Nikodemu Rancānu priekšgalā tam sīvi pretojušies un panākuši kapličas piešķiršanu katoļu baznīcai.


Līdz ar kapliču piešķirts zemes gabals, kas šaura ķīļa veidā iespiežas skolas īpašumā, nosprostojot satiksmi starp augļu dārziem. Kapliča līdz ar tuvāko apkārtni skaitās vecās kapsētas teritorijā, kura sniedzas parka virzienā uz veco puķu torni.  Rokot parka aizsarggrāvi, šeit bagātīgi izrakti cilvēku kauli.


Tāpēc arī kapliču uzskata par dažādu garu un spoku mājokli. Kāds mācītājs ieradies kapličā uz agru svētrīta dievkalpojumu, kad piepeši sākuši nākt virknē veļu ļaudis no pagraba velvēm un piepildījuši visu telpu. No pieredzētās parādības mācītājs stipri saslimis, un dievkalpojums izpalicis. Pārnākot mājās, viņš drīzi vien arī nomiris.

Pēdējās izmaiņas: 09.11.2018.